Vakar bija grūti. Pēcpusdienas vēlme paraudāt pārauga nepieciešamībā izraudāties no sirds. Šādu tādu apstākļu dēļ, vakar vakarā man tas lieliski izdevās.

Nezināju, ka atkal var tā sāpēt. Nonācu pie gudras atziņas, ka raudāšana ir dvēselesa asiņošana. Pa vidu visam pat padomāju....

Līdz ar to šorīt esmu izteikti "daiļa"  - sapampušas acis, saraudāti vaigi /mana jūtīgā āda!!!!!!/

Un tā, pa cik, te viena gudra būtne jau izteicās, ka katrs ir savas laimes kalējs, tad ķeršos pie savas laimes kalšanas un nevaru solīt, ka kāds nedabūs pa saviem pretīgajiem pirksteļiem ar karstu veseri!!!!