Bļe, es emocionāli uzsprāgšu. Es vienkārši vairs nevaru, šodien nav nekāds mierīgais vilnis, es nevaru nosēdēt rātni pie tās sūda esejas vai pie teksta par etniskām štellēm un rases identitātes veidošanos. Dēm. Man gribās bļaut, sist un spārdīties. Vai arī skaļi, skaļi smieties. Fak, fak, fak. Besī. Jājājā, aaaak dievs, tas nav normāli, bļin. Vienbrīd pat saķēru galvu un jutu, ka gribas nolaist tvaiku izraudoties, bet man atkal jau kādu laiku tas nav sanācis, ou mai.