Īstā cīņa mums vēl ir tikai priekšā. Grūtākais vēl ir tikai gaidāms. Un man bail no sevis pašas, no manas straujās dabas. Es zinu, ka esmu uzticama kā suns, bet, kad uzticības sociālais līgums tiek lauzts, tad manā galvā tūlīt ir vējš un sirds piepildās ar miljoniem jaunu sapņu, kas savijas ar alkām un kaislībām. Un es zinu, ka nav vienas patiesības. Mums katram ir sava patiesība un katram savs pareizi un nepareizi, labi un slikti. Es gribētu nedomāt par nākotni, gribētu aizvilkt aizkariņu tai priekšā un negriezties atpakaļ, lai skatītos uz pagātni, es gribētu skatīties tikai uz sāniem- uz tagadni. Ja godīgi, tad pilnīgi viss šajā pasaulē man šķiet nepareizs. Nepareiza šķiet pat cīņa, kura mums jāizcīna. Tomēr līdzko es pieķeru sevi domājam, ka nekam nav jēgas, es tūliņ metos cīņā ar sevi un sāku meklēt pretargumentus, lai pierādītu, ka jēga ir. Tikai kur?