"So it's not gonna be easy. It's gonna be really hard. We're gonna have to work at this every day, but I want to do that because I want you. I want all of you, for ever, you and me, every day. Will you do something for me, please? Just picture your life for me? 30 years from now, 40 years from now? What's it look like? If it's with him, go. Go! I lost you once, I think I can do it again. If I thought that's what you really wanted. But don't you take the easy way out."

Kad viņa nav mājās izbraukuma spēļu dēļ, es cenšos piezvanīt telefoniski, lai dzirdētu viņa balsi. Un tādos brīžos man atkal šķiet, ka ir vasara, ka es viņam zvanu un ķircinos, ka nebraukšu ne uz kādu Mežaparku šovakar, neskatoties uz to, ka es tikpat kā tur jau dzīvoju. Es ļoti labi zinu, ka mūsu komunikācijai un attiecībām kā tādām neko nevar padarīt ne laiks, ne attālums. Sarunu, ko nepabeidzām lidostā, mēs varētu pabeigt kaut pēc gadiem desmit tā it kā to gadu nemaz nebūtu bijis. Bet.. tas absolūti neko nepadara vieglāku.

Vēl man šovakar sāp zobs un ir dusmas uz sevīm par to, ka šodien neko jēdzīgu neesmu izdarījusi, lai gan patiešām būtu vajadzējis. Ieeju kaktā un nokaunos. Dēm.