Godīgi? Man riebjas lasīt visus tos pārnormāli sausos tekstus par sociālā taisnīguma, libertāristu, feministu un citu -istu pieejām politikas teorijā. Riebjas. Un vēl vairāk man riebjas kā tādam datortārpam te sēdēt un rakstīt tās stulbās esejas, kas gan otrajā kursā ir mazinājušās kopskaita ziņā, bet savu pretīgumu nav zaudējušas. Vēl vairāk man riebjas apziņa, ka aizvien vairāk mani pārņem pārliecība, ka es negribu strādāt valsts iestādē, negribu skraidīt tur muļķīgi pelēkā kostīmiņā ar apziņu, ka nespēju 'pa lielo' ietekmēt nekādus kaut mazliet augstāka līmeņa procesus. Tfu, bļin! Par to, cik vemsīga sajūta pārņem, domājot par kursa darbu, vispār nerunāsim.

OO, jā, Anete šodien ir bubulis.

Vakardien saņemtais kompliments bija labāks par jebkuru "Tu labi izskaties!", jo tas, ka kāds uzskata Tevi par foršu cilvēku, kuru gribētos satikt vēl, nozīmē daudz vairāk. Tas lika pasmaidīt. Tāpat pašai par sevi lika pasmaidīt doma, ka es joprojām nepakļaujos aizspriedumiem un stereotipiem, turklāt es vēl atļaujos tos lauzt.


Pēdējās dienas es mazliet aizdomājos par zīmēm. Par nejauši izlasītiem virsrakstiem vai dāvinātām grāmatām, kas nejauši pasaka tev priekšā kaut ko, ko tu sen jau esi gaidījis dzirdēt. Varbūt reiz jāsāk paļauties pašai uz sevi, uz savu intuīciju, jo galu galā man ir patiešām labs sargeņģelis, kura klātbūtne man ir palīdzējusi ne reizi vien.