Laikam ilgi nebiju cēlusies pirms pl.7.00, tāpēc šorīt nepatīkams pārsteigums bija tas, ka ap šo laiku no rītiem jau ir tumšs (!). Fui, nu. Tas nekam neder. Rīta īgnums kā likts klāt. Kaut gan nav jau viss tik traki. Šodienas plānā vieslekcijas apmeklējums, apdrošināšanas kartes savākšana un pasu daļas apmeklējums. Tad nu lūkosim, cik lielu procentu no tā arī realizēšu.

Vējains aiz loga. Tas neslikti. Tikai nelīsti, lūdzu.

Ar viņu ir grūti. Ar viņu ir fucking grūti, un vēl grūtāk ir viņam, jo es redzu cauri. Viņš māna sevi un cenšās mānīt mani līdz brīdim, kad viņš atkal sprāgst un izstāsta patiesību. Tāpat kā vasarā- atliek ieminēties, ka es burtiski ar muguras smadzenēm jūtu, ka nav tā, kā viņš saka, un viņš neiztur. Arī šobrīd spriedze ir sasniegusi kritisko robežu. Kā būs tālāk? Es nezinu. Taču es nebaidos ne no pašas cīņas, ne arī no tās iznākuma, jo lieliski apzinos, ka ir lietas, ko es spēju ietekmēt un ir lietas, kuru ietekmēšanai enerģiju izšķiest būtu neapdomīgi.

Esmu lejupielādējusi gan Zeitgeist, gan arī Lions for Lambs. Labas filmas pēdējā laikā sagādā tik tiešām baudu.

Šoreiz es iebridu divus gadus senā pagātnē un secināju, ka stradiņi mani ir padarījuši sausu. Trūkst tā vieglā izteiksmes veida, kad vārdi paši bira man ārā, neļaujot man pat gribēt tos savaldīt. Bira un bira. Es runāju citādāk. Un arī izturējos citādāk. Es biju bērns. Vairs neesmu.

"Tagad man ir izvēle. Kā justies? Prāts nosliecas ļauties ikvakara nogurumam, taču daļa manis to pavisam negrib. Daļa manis nīst rudeni tā skumīguma dēļ, taču daļa to tikpat neprātīgi mīl. Jūs visi esat bijuši tur, vistuvāk viņam, savām acīm redzējuši viņa lāsumainos pieskārienus ielejās, saviem degungaliem jutuši viņa niķīgo brāzmu un nepieradināmību. Kur esmu es? Vēl aizvien klīstu pilsētas ielās. Nē, es skrienu tām cauri, slīdu neviena nepamanīta. Mājās pārrodos spēku zaudējusi un jautāju, kur ir laime. Varbūt es skrienu par ātru, lai tā tiktu man līdzi? Varbūt es vienkārši pārāk daudz lūdzu?"
(12.klase)