Man liekas, es fiziski nepanesu vienatni. Katrā ziņā es nevaru ciest būt viena pārāk ilgu laiku. Kaut vai senčiem reizēm uznāk uzmācīgā mīlestība, kad viņi ik pēc 5 minūtēm iebāž degunu manā istabā, lai pajautātu, ko es daru, tomēr labāk, lai viņi ir mājās. Sevišķi tad, kad man ir jāmācās, jo citādi, kad esmu viena, man ir smagas problēmas ar pašdisciplīnu.

Nākamā nedēļa solās būt smaga un spraiga, bet tas nekas, to nevarēs salīzināt ne tuvu ar 1.kursa stresainumu. Un kad nākamā nedēļa būs galā, tad nedēļu varēs mazliet neiespringt, kaut gan pagaidām manos plānos ir to 'brīvo' nedēļu izmantot pēc iespējas produktīvāk.

Atgriežoties pie tēmas par to, cik ļoti man nepatīk būt vienai.. viena es esmu arī bez savas sirds 'otras puses', un mani sāk biedēt atsvešinātības sajūta, un vēl nav pat mēnesis pagājis.

Kaut kas ir jādara lietas labā. Līdz ar to, ka vairs nestrādāju un režīms skolā ir kļuvis brīvāks, man ir par daudz brīva laika. Tieši tā- par daudz. Man vajag, lai es jūtu, ka nodzenu sevi, ka daru kaut ko, ka realizēju sevi. Meklēt nopietnu darbu uz atlikušajiem 3 mēnešiem Latvijā arī nebūtu īpaši gudri, bet tomēr gribas kaut vai kaut kādu haltūru, kas nodrošinātu kaut drusciņu ienākumu un kalpotu kā gultne, kurā ievirzīt savu enerģiju. Es ļoti labi pazīstu sevi un zinu, ka vairāk varu izdarīt tad, ja man ir jādara daudz. Bet ja es triju dienu laikā lielāko daļu manu darbu paveicu tikai trešajā dienā, tad es nebeidzu sev pārmest, ka pirmās divas dienas esmu izniekojusi. Auč!

Kāpēc man visu dienu šķiet, ka 21.septembrim ir kāda īpaša nozīme? Labi, ka tas drīz beigsies.

Labu nakti! Esmu nogurusi.