Atcerējos to priekšpēdējo rītu, kad atkal pamodos pirms viņa un iedomājos to sasodīto domu, ka ir jau ceturtdiena un rīt viņš aizbrauc. Es ilgi gulēju pagriezusies uz sāniem un skatījos uz viņa kailo muguru, spēcīgajiem pleciem un miegā izspūrušajiem tumšajiem matiem. Es gulēju cieši viņam klāt, bet nepieskāros. Tieši tik cieši, lai sajustu viņa ķermeņa smaržu un ieelpotu to. Domās es pieskāros viņa rokai. Pieskāros tieši tā, kā viņam patika. Es skaudri apzinājos, ka laiks pamazām viņu man atņem. Uz cik ilgu laiku, to es nezināju un joprojām nezinu. Piepeši es apzinājos sevī pieķeršanās sajūtu, aiz kurām mulsi tupēja noslēpušās šķiršanās sāpes. Acīs saskrēja asaras. Likās, ka tas noticis ar troksni, jo tieši tobrīd viņš pamodās. Viņš pagriezās pret mani, tūlīt uzspieda buču uz lūpām un cieši pievilka sev klāt, nemaz nemanīdams, ka tieši tā viņš pārplēsa manī sāpju burbuli. Noslēpusi degunu labi cieši viņa azotē, es ļāvu asarām vaļu, jo tieši tas siltums, ko tobrīd sajutu, atplēsa manī pilnīgi visas dzīvē uzplēstās brūces.