Kad pusdivos pārrados mājās no balles (darba tusiņos šis bija rekordagrs mājās pārrašanās laiks), sāku ņemt rotas no sevis nost, ārā no ausīm utml. Man gandrīz vai apstājās sirds, kad, pieskaroties labās auss ļipiņai, konstatēju, ka tur nav tā, kam tur jābūt- mana auskara. Dāvana 18.dzimšanas dienā, tiešām skaistu auskaru pāris. Aizmigu minūtes laikā, sapnī auskaru atradu, taču no rīta tā tur vairs nebija. Zvans Bitītei, auskariņš esot atrasts Arhitektu Savienības zālē. Paldies visiem labajiem gariem un Bitītei.

Šodien skrējiens non-stopā. Skola->Rīgas Skolēnu pils->Bolderāja. Nemodiniet manī zvēru šodien.

Es arī gribu iet zīmēt sestdienās. Gribu tik daudz ko. Treniņus apslimšanas dēļ nācās atlikt.

Kaut kas mani tur.

Tas nekas, ka pieturā nosalušām kājām man nācās pavadīt 40 minūtes ilgāk nekā paredzēts. Tas nekas, ka beigu beigās man nācās braukt ar diviem transportiem. Tas nekas, ka mājās nokļuvu stundu vēlāk kā parasti. Dievinu skatu, kad tumsā lielpilsēta mirdz ugunīs. Uguntiņas vidžina un spēlējas ar iztēli. Taču tas viss maksā sastrēgumos pavadītas stundas. Un nav nekāda ātri un ērti.

Šī ir pirmā reize, kad es visu dienu neesmu dzirdējusi kāda cilvēka balsi. Tukšuma sajūta. Tas tikai tāpēc, ka mēs esam atkarīgi no naudas- no kredīta daudzuma mūsu mobilo tālruņu kartēs. Mēs esam atkarīgi no distances starp mums, no laika, kas nepielūdzami steidzas. Atkarīgi un līdzatkarīgi.. viens no otra.