nu, pašā vakarā nogāja greizi tikai tas ar to video. visas nedēļas garumā nogāja greizi tas, ka visi ar visu bija neapmierināti. pārsvarā tie bija tieši tie cilvēki, kuriem nav nekādu ideju par to, kā kaut ko uzlabot. un visi tie sūda jautājumi, vai TU, elīn, esi izodmājusi, kā apsveiksim skolotājus, un kāpēc TU, elīn neesi izdomājusi to un šito. un tad pa naktīm taisījām to stulbo lugu, jo pirmo reizi divpadsmit gadu laikā pēkšņi kāds bija izdomājis kaut ko citu (kas pat mazliet priecēja, bet to varēja izdarīt arī bez visādiem tur apvainojumiem par to, cik ļoti mēs envienu neņemam vērā), visas dienas visu dienu aizvadīju skolā, bet tik un tā atradās kāds, kurš atļāvās pateikt, ka viņš netēlos kŗēslu, kareivi vai ko citu, kaut arī mēs šo liekēžu vietā visu esam uzdrukājušas uz papīra, tādejādi atsakoties no jebkādiem miegiem. vispār manas lieliskās sajūtas ļoti labi ilustrē tas, ka visas nedēļas laikā man regulāri lija piens garām glāzei, jo trīcēja rokas. kad pēc žetonvakara ataicināju draugus pie sevis, mirklī, kad biju sacepusi siermaizes un tās ņēmu ārā no krāsns, man viss sagāzās un krita zemē kā stulbās filmās. un žetonvakarā nepārtraukti sev kodu lūpās, lai nesāktu raudāt no dusmām.

tas bija garais, bet varēja vēl garāk.


(kārtējo reizi nopriecājos par to, ka tas viss ir beidzies (dusmojusies neesmu kopš skolas beigšanas))