Pēdējā laikā daudzi kļūst par gadu vecāki, dzimšanas dienas pēc dzimšanas dienām. Un ir manīts, ka pieeja šim faktam nav no pozitīvākajām. Visi runā par neesošām pusmūža krīzēm. Tas bija pirmais, ko pateicu es savas 19. dzimšanas dienas priekšvakarā. Tagad apjēdzu, cik tas stulbi tomēr bija. Vajadzēja teikt/ domāt: "Man ir tikai 19 gadu, spēks kaulos, jaunības dzirksts acīs, un degsme dzīvot!" Kāds tur pusmūžs? Man laikam līdz ar pēdējiem parādiem skolā ir beidzot izdevies atslābt. Es jau nu neesmu imūna pret stresu.