 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
LOL , draudziņi!
Tātad sāka pa galvu jaukties domas par LAN pārtiju. Tb. tādu lielo, kā to, kurš notika pavasarī. Proti, runa varētu būt par to pašu lokāciju un apmēram tādu pašu cilvēku skaitu.
Tas nenozīmē, ka kaut kas tāds tiktu rīkots, man patiesībā šobrīd ir dafiga darba un vairāk gribas atpūsties, nevis čakarēties. Es pat nezinu, vai es gribu pārāk spēles raut. Taču tik un tā tādas domas pa galvu jaucas, un attiecīgi gribētos uzklausīt citu potenciālo dalībnieku viedokļus.
Mani interesē idejas no sērijas, vai gribas, ja jā, tad kāpēc, kur un kādu. Nu kaut kādas tādas lietiņas. Tralala.
Saņēmos un atjaunoju Superfantasy. Nu vēl tikai šādi saņemties 5 reizes nedēļā...
Veltījums ķīmiķim Kristapam, kuru nospēru no Tribīnes, kura to nospēra no vēl kaut kurienes.
Kā mācīt cilvēkiem ķīmiju:
Diezgan sen nav emuāroc, tāpēc tagad saņemsies diezgan lielu devu spriedelējumu vai faktu iz manas necilās dzīves.
Pirmkārt, darbā pašlaik esmu pamazām kļuvis no kaut kā reportierveidīga vairāk uz kaut to nolādēto darbu, kuram piedēvē cēlo "projektu vadītājs" titulu. Kas nozīmē nepateicīgu cilvēku bakstīšanu, lai viņi kaut ko izdara, un tamlīdzīgu čakaru. Rezultātā laika kaut kā klabināšanai atliek pavisam maz. Kas laikam mani nomāc. No otras puses allaž esmu nedaudz egomāniski izbaudījis kaut kāda (vienalga kāda)"vadītāja" titulu. Vairumā gadījumu tas nozīmē tikai vairāk atbildības un lielāku varbūtību, ka par kaut kā greizi noiešanu tieši es atraušos ar naglaino zābaku. Bet es laikam esmu in a way apmierināts.
No otras puses laika trūkums (un slinkums) vēl vairāk ierobežo iespējas rūpīgāk pastrādāt ar kaut kādiem tekstiem. Jau sen ilgojot apgūt tādas lieliskas lietas, kā pārlasīšana, rediģēšana, lietu atmešana un pievienošana, lai teksts būtu lasāmāks, taču tā arī nesanāk. Tāpat beigās tikai visam pārskrienu pāri ar acīm, un ja neesmu vārda "protams" vietā nejauši ierakstījis "gjdkjdf", tad viss ir vairāk vai mazāk ok.
Bet gan jau es kaut kad saņemšos. Eventuāli.
Vēl biju Nolādēto Tīstoklī. Garāku pārspriedumu par spēli jau uzrakstīju. Kad braucu pakaļ bruņām uz poligonu pēc pāris dienām, pa ceļam sāku fanoties par spēli, atmiņā glabājās tikai pozitīvākās lietas, un tīri nožēloju, ka tā nevilkās ilgāk, ka nebija vairāk iespējas izpausties kā izsitējam (monstrus padauzīt, ar citiem pārtijiem kārtot attiecības) utt. Taču šķērsojis pāris kalniņus pašā poligonā, ātri vien aizelsos un sapratu, kāpēc spēles pārsvarā dominēja negatīvas emocijas.
Vēl gribas SF atdzīvināt. Man laikam tā vieta pietrūkst. Tāds izteikts underdodzīgais savējo stūrītis.
Ir lietas, kur ar prātu nepietiek. Vajag sirdi.
...
Es diršos.
Tātad diezgan vētraini un aktīvi ir pagājusi pirmā atvaļinājuma nedēļa. Atpūta tur ir bijusi maza, bet vismaz neesmu nīcis.
Nedēļas sākumā mežonīgs šūšanas maratons, kurā nepiedalījos, bet tik un tā cietu par to.
Tam seko milzīgās TEH brīvdabas lomu spēles ERTA apmeklējums uz divām dienām, kura kopumā izrādās diezgan konkrēts sūds, lai arī man pašam tajā neiet pārāk slikti. Pasākumam izgāzties neļāva Bembija sabiedrība, un priecīga paštīksmināšanās par mūsu izskatu (galvenokārt Stirnas) un pirms tam sagatavoto leļļu teātra izrādi, kuru droši vien varēs demonstrēt vēl kādreiz vēl kaut kur.
Sīkāku pārspriedumu par spēles problēmām droši vien ieklabināšu sanktuārijā un kurbijkurnē.
Pēc tam, kad ceturtdienas naktī bijām pārkūlušies mājās no ERTAs, devāmies tālāk uz Kuršu kāpu pie Klaipēdas. Šī 3 dienu garā ceļojuma ietvaros, vienā dienā aizmaucām līdz vienam kāpas galam (līdz pie robežas esošajai Nidai) un otrā dienā atpakaļ un tad braucām mājās.
īsti neatceros, kāds bija precīzais maršruta garums (IMO, kaut kādi 55 km, bet pārnadzis pastāv uz 57 km), bet kopā tad sanāca apm. 110 km nomīties divās dienās. Pirmajā dienā kādas 5 stundas ar visām pauzēm un pusdienu pārtraukumiem patērējām, otrajā dienā nedaudz vairāk, bet arī ceļš bija garāks, jo iegriezāmies vēl Judokrantē.
Nezkādēļ nesāp šobrīd kājas, taču vēlme redzēt divriteni un tā sēdekli ir tikpat liela kā skūpstīties ar ģīmi aizlējušu armēni.
Viss, nākamo nedēļu veltam atpūtai atpūtai, nevis fucking piedzīvojumiem.
P.S.
Paskatījāmies delfīnu šovu delfinārijā. Es vispār cirku nemīlu, bet te izskatījās, ka delfīni totāli izbauda notiekošo, viņu "smaidīgo" ģīmīšu dēļ. Droši vien patiesībā viņiem riebjas, un viņi vēlas nošauties. Who knows?
Hm, šodien viss mani uzvelk. Diez kas nav.
Lasot kaut kādus Goldlīdera cibas random komentus, iedomājos jauku frāzi, kas loģiski izriet no Bībeles.
Vīrietis ir sievietes beta versija.
Axas pēdējā ņurdējienā (es atsakos lietot vārdu "pukstējiens", jo man tas akūti derdzas) panesās diskusija par mērķiem, ambīcijām un vēlmēm. (kas kopumā vispār laiku pa laikam figurē te apkārt blogos) Attiecīgi atņurdod, ka es krasi nepiekrītu Inxa priekam par vēlmju un mērķu trūkumu, vēlējos sniegt kaut kādu pamatojumu.
Nu, IMO, galējības parasti diezin kas nav. Pārstrādāšanās, pārmācīšanās, pārāk daudz ambīcijas un sevis novešana līdz kliņķim, visu laiku tiecoties pēc vēl veidiem kā sevi "noslogot" parasti noved pie sūdiem. Galēji otrais variants - ne mazāk vai pat vairāk.
Attiecīgi veselīgs un sabalansēts vidusceļš, manuprāt, ir the way to go, kura ietvaros cilvēks spēj būt atbildīgs un sasniegt visādas lietas, bet nestreso par sīkumiem un spēj izbaudīt dzīvi, nevis lauzties tai cauri kā ledlauzis.
Par ambīcijām un vēlmēm runājot, pieņemot, ka ne jau mērķis, bet bieži vien ceļš ir svarīgākais, manuprāt, labāk būt ar vairāk vēlmēm un ambīcijām. Jo, pat ja aplauzīsies un daudzas no tām nerealizēsi, tev vismaz būs kaut kāds stuff's ko allaž darīt kaut kādas idejas un mērķi, pēc kuriem tiekties un kurus pie vēlmes var atmest. Turpretī tur kur nav nekā, nav nekā.
Iespējams es te proponēju kaut kādu vidusmēra dzīvi, uz kuru paskatoties īsts hēdonists teiktu: "Phe! Tāda dzīve ir pelēcība, tajā nav krāsu un nodošanās kaisles, reibuma un citu lietu virpulim," un uz kuru paskatoties "centīgā meitene" (vispārīgs apzīmējums cilvēka tipam) vai nākotnes Nobela prēmijas īpašnieks teiktu: "Phe! Dzīvē ir kaut kas jāsasniedz un lai to izdarītu pamatīgi, ir jāiegulda milzu darbs un gribasspēks, visu laiku tiecoties un attīstot sevi, nevis jāvaļājas pa vidu,"
Es pieļauju, ka viņiem ir zināma taisnība, taču, manuprāt, ne jau viduvējība ir tas, kas svarīgs, bet gan veselīgs prioritāšu sadalījums, kura ietvaros īstajos dzīves mirkļos cilvēks var iespringt un sakoncentrēt gribasspēku, lai paveiktu dažādas lietas, nevis slinki vāļātos pa mājām, neko nedarot, bet no otras puses spēj neplēsties uz pusēm gribot sasniegt pārāk daudz un gribot pierādīt, ka ir the bestestest itin visās jomās, un citādi čakarēt sev dzīvi.
Pamazām sāk atdzīvoties totālais sprāgoņa Superfantasy. Galvenokārt pateicoties jaunam un, manuprāt, burvīgam JN komiksam. Kā arī esmu atklājis blogveidīgo ziņu strēli www.io9.com, kurā var atrast n-to geek-stuff'u, no kura izkopēt kaut kādu random crap'u SF contentam.