|
|
Whatever you say - it`s alright..
Sunday, November 9th, 2003
| |
09:08 - inspekcija
|
Tikko iemetu aci savos most recent entries ar mērķi paskatīties, kā mans žurnāls izskatās kopumā un/vai svešinieka acīm (atzīstos diletanta vājībā - interesē par sevis atstāto iespaidu). Diendienā man par to nav ne jausmas, man žurnāls sastāv no pēdējā ieraksta.
Un ko es redzu - trīs tipiski ieraksti ar momentāni uzstādāmu diagnozi gan būdami atsevišķi, gan (un vēl trakāk) visi pēc kārtas - mistiska (alias - nesapratu, ko viņa tur runā) trīsrinde, pie tam acīmredzami nepoētiska, dzejas citāts un polls par pašnāvībām.
Smagi gan ar mani.
|
|
(1 piebilde | gribi ko piebilst?)
|
| |
08:48
|
|
| Tuesday, November 4th, 2003
| |
08:21 - O.Vācietis
|
|
| Saturday, November 1st, 2003
| |
20:33 - Kurš būs godīgs?
|
|
| Monday, October 27th, 2003
| |
19:55
|
Es vakar paslīdēju un nokritu uz lielceļa. Gribēju saukt palīgā cilvēku, no kura pirms minūtes biju atvadījusies, bet apgriezusies redzēju, ka viņš ātrā solī iet prom un uz manu pusi neskatās.
Ja tagad padomā, tobrīd, nodarbojoties ar visa šī izdomāšanu, nevis momentānu celšanos kājās un novākšanos no ceļa, pazaudēju tā padaudz laika.
|
|
(6 piebildes | gribi ko piebilst?)
|
| Sunday, October 26th, 2003
| |
20:59
|
|
| Saturday, October 25th, 2003
| |
17:39 - tas bija pārāk negaidīti
|
Nemīlu skatīties, kā pāri šķiras. It sevišķi, protams, tie, kurus ja ne viņi paši, tad tu noteikti jau redzēji jaukā, amerikāniski banālā mājiņā ar rozā aizkariem, lielu suni un diviem bērneļiem.
Tādos gadījumos arvien uznāk izmisīgais "bet kā tā varēja notikt?" Atgādina sajūtu, kad negaidīti nomiris tavs mājdzīvnieciņš vai uz grīdas pēkšņi nokritusi un saplīsusi mazā, mammas atvestā melnā kristāla vāzīte.
Kaut kas ir miris.
|
|
(4 piebildes | gribi ko piebilst?)
|
| Tuesday, October 21st, 2003
| |
11:13 - nu jauki
|
|
| |
10:26 - blasted chronics
|
Nu ko, sāku just pienākumu hvz kā (droši vien sevis) priekšā atskaitīties par pēdējās nedēļas ūbernozīmīgajiem notikumiem.
Aptuvenā hronoloģiskā secībā.
( ... tālāk ... )
Un tagad?
Tagad es skatos, kā mincis sastopas ar dzīves grūtībām, tai skaitā ne tikai pūlēm un apņēmību iemācīties uzlekt uz "tā augstā plaukta" un vieglu pliķi pa dupsi par vadu graušanu, bet arī vientulības auksto elpu, kad neviens nevēlas pa klaviatūru vai mājasdarbu lapām staigājošu kaķi un uzkrītoši liek to viņam manīt. Un, protams, nav viegli skatīties, kā parasti hipersabiedriskais un mīļais mincis viens guļ uz galdiņa un skatās, kā tev noteikti šķiet, nelaimīgām acīm uz tevi.
Un man ir labāk.
current music: Akvarium - Volki i Voroni
|
|
(5 piebildes | gribi ko piebilst?)
|
| Thursday, October 16th, 2003
| |
19:16 - tīnīša datoraddicta lielā nelaime
|
Manā dzīvē iestājies traģisks brīdis - mans cietais disks ir (citēju mammu) "pilnīgi nobrucis" un šobrīd "par lielu naudu" tiek mēģināts kaut ko saglābt, tai skaitā deviņus gigabaitus mūzikas, vienu gigabaitu man svētu attēlu un daudz vairs nekad neatjaunojamu dokumentu. Šobrīd manā rīcībā ir tikai mammas darba laptops laikā no pusseptiņiem vakarā līdz septiņiem rītā un tikai pāris savulaik pavirši ierakstītu disku.
Goodbye blue sky.
|
|
(3 piebildes | gribi ko piebilst?)
|
| Sunday, October 12th, 2003
| |
08:43 - romantika
|
Atļaušos pārpublicēt aizkustinošu mīlas vēstuli, kuru saņēmu no LW kā manis diktētās vēstules (jā, es jau biju pilnībā samierinājusies ar sūro likteni - mīļotā vīrieša šķietamās romantiskās impotences dēļ pati sacerēju mīlas vēstules, ko viņam man rakstīt) negaidītu interpretāciju :)
Tjipa daargaa Anda, tu ir mans pilnmeeness debesiis tumshajaas un taadaa
garaa... Mana skurbinoshaa alus glaaze, plikas lampinjas slimi dzeltenaja
gaismaa. Mans ar smagu slotaskaatu paarlauzts zhoklis un uzdauziita melna acs
un tavs vaards uz viirieshu tualetes sienas. Mana pirmaa un peedeejaa
aviizhpapiira lapinja, saarti kraasotaa atejaa.
|
|
(8 piebildes | gribi ko piebilst?)
|
| Saturday, October 4th, 2003
| |
10:08
|
|
| Wednesday, October 1st, 2003
| |
21:02 - this is not a good day for science
|
Šodien apmēram 11:30 es, ar briesmīgu skābes vārīšanos kuņģī aizlaidusies no skolas, tuvojos savas mājas kāpņutelpai. Nokonstatēju, ka man pa priekšu iet trīs šajā apvidū iepriekš nemanīti vīrieši ar trim milzīgām benzīna kannām. Pēc pāris sekundēm viņi ieslīdēja kāpņutelpā un, kad tur ierados arī es, jau bija pazuduši bez pēdām, atstājuši vien vieglu, nāsīm un centrālajai nervu sistēmai tīkamu benzīna aromu visos piecos stāvos.
Es apstulbu un labu brīdi prātoju, vai man to uzskatīt par Zīmi, un, ja uzskatīt, tad, interesanti, par kādu?
Tikko māte man ieteica konstruktīvu risinājumu manām algebras/ģeometrijas/matemātiskās analīzes (atzīmju izrakstā, kas tika viņai pasniegts piecas minūtes iepriekš, cipariņi attiecīgi 4/4/3) problēmām - proti, šajās stundās sēdēt nevis ar ilggadīgo solabiedreni, formālo "draudzeni" un intelekta mazvērtības kompleksos dzinēju, bet gan ar manu vismīļāko un nelaimēs (arī matemātiskās) daudz atsaucīgāko klasesbiedru. Kā par brīnumu man pašai, šķiet, ka esmu bezmaz vai gatava upurēt savas sekmes laikam jau vissvarīgākajos priekšmetos, lai tikai nebūtu jādzird un jājūt skarbu atriebību manai sirdsapziņai no Alīnas puses par šādu "nodevību". Slikti. Bet ko lai dara, ja piecu gadu laikā gudreļu skolā esi kļuvis par tramīgu suni ar lopisku pazemību pret gudrākajiem.
|
|
(15 piebildes | gribi ko piebilst?)
|
| Monday, September 29th, 2003
| |
23:32
|
|
| |
21:21
|
Vienā un tajā pašā brīdī sapratu/aptvēru gan mammas biešu zupas, gan Lorda sirdij mīļo Øysten Sevåg + Lakki Patey filozofiju.
Un tas viss tikai tāpēc, ka Vilks negrib atbraukt pie manis šovakar.
Don`t ask.
current mood: mammas biešu zupa
current music: Øysten Sevåg + Lakki Patey - The Old Man
|
|
(gribi ko piebilst?)
|
| |
12:56
|
Vakarvakarā noskatījos šo filmu.
Šausminoši. Es joprojām nezinu, ko citu man teikt.
It sevišķi tas, ka tas viss ieēdās manā bezapziņā un visu vakaru vazājās man līdzi, to nevarēja nejust. Lai kur es ietu un ko darītu, viss man rādījās tajās pašās krāsās, kas bija redzamas filmā, un visur es dzirdēju baltamatainā puisīša dziedāšanu.
- I once saw a film in which the main character didn`t speak for the first half an hour.
- Like us? [..]
- I was completely absorbed as to what would happen, because anything was possible.
- And then?
- He spoilt it. He spoke.
- And?
- And.. Within five minutes i lost interest.
- So now you`ve opened your mouth and you expect me to lose interest?
- It was only a film.
- Uhm.. Now we`ve been talking for one minute. We have four minutes left before you lose interest.
- Four minutes. That`s enough.
|
|
(2 piebildes | gribi ko piebilst?)
|
| Saturday, September 27th, 2003
| |
17:52 - yesterday
|
Ir maz tikpat nepatīkamu lietu dzīvē kā pēkšņi atcerēties kaudzi muļķību, kuras esi sarunājis iepriekšējā vakarā. Daaaudziem daudziem tev ļoooti ļoti svarīgiem cilvēkiem dzirdot.
Un vēl - es nesaprotu un man žēl, ka no šīs komūnas pasākumiem kāds vienmēr aiziet aizvainots un sāpināts.
|
|
(4 piebildes | gribi ko piebilst?)
|
| Friday, September 26th, 2003
| |
14:48 - nīgras feministes cienīgs monologs
|
Kaismīgā diskusijā ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) melora apjausta patiesība - viena no tā dēvēto "nekustīgo" vīriešu (diemžēl tādi ir sastopami ne tikai Cosmopolitain tipa garīgi atpalikušo maskulīno kropļu vidū, bet arī ļoti intelektuālajā, dramatiskajā un dzīvesgudrajā interneta intelektuāļu sabiedrībā) briesmīgākajām īpašībām ir tā, ka viņi pat nenojauš, cik neciešami garlaicīgi var kļūt. Ilgstoši.
.. Jo arī pēdējie sēž savos mīkstajos krēslos, žļembā savus dienišķos pelmeņus vai makaronus un skatās savu nolādēto futbolu.
Bet nu nothing personal, nudien.. (Par cik lieliski apzinos, ka viens otrs varētu tikpat mīļi izteikties par aprobežotām tīnēm, ja gribētu :D)
|
|
(8 piebildes | gribi ko piebilst?)
|
| Thursday, September 25th, 2003
| |
16:43 - spiritus
|
Atceļā no poliklīnikas ieraudzīju onkuli tā ap sešdesmit ar tobrīd acīmredzami lielu spirta kocentrāciju organismā, lēni klumburējam uz priekšu. Skatiens, atšķirībā no lielākās daļas viņam līdzīgo, skumjš, skumjš un nelaimīgs.
Nuja. Retais jau nejūtas nelaimīgs, būdams piedzēries, man šķiet.
Nē, drīzāk - būdams piedzēries un palicis viens.
|
|
(3 piebildes | gribi ko piebilst?)
|
| |
12:23 - The Nothing
|
Atcerējos vienīgo pieminēšanas vērto momentu ekskursijā.
Mūs divas reizes veda pazemes smilšakmens alās - pirmoreiz vienā ar tik zemiem griestiem, ka bija jāmetas četrrāpus ūdenī un tumsā, lai kaut cik normāli tiktu uz priekšu. Tur es pēc pirmajiem pieciem metriem neizturēju un metos atpakaļ - nobijos. Varbūt, ja būtu bijis kājās kaut kas, ko nebūtu žēl satraipīt ar dubļiem, būtu rāpojusi tālāk. Bet tā - vienkārši nespēju.
Otrreiz bija jākāpj pa kāpnītēm tālu, tālu lejā līdz telpai ar tādiem pašiem slapjiem un tumšiem apstākļiem, ber vismaz ar ne tik zemiem griestiem. Tur, pieķērusies pie rokas darkspirit, kaut kā saņēmos un nokāpu.
Un tur, pavirši klausoties gides piecminūšu stāstījumā par pazemes ezeriem un ūdens līmeņa krišanos, pirmoreiz mūžā sajutos kā atrodoties.. nekur. Ne virs, ne zem zemes, nevienā dimensijā, nevienā realitātē, nekādā atmosfērā, nekādā gaisa temperatūrā. Nekur. Apmēram tā es biju iztēlojusies "Bezgalīgā stāsta" Tukšumu, The Nothing.
Prātam neaptverami.
Tikko, saklausījusies Dark Seeds radio un sēžot uz balkona grīdas, sajutos gandrīz tāpat. Vienīgais abas reizes vienojošais faktors, man šķiet, ir kaut kur sevī iegrimušais apziņas stāvoklis. Sajūta, ka visas maņas rada kaut kas cits, nevis acis, ausis utt.
Bet varbūt vienkārši atkal slimības delīrijs (jau otro dienu sēžu mājās ar kaut kādu nebūt vīrusu).
|
|
(5 piebildes | gribi ko piebilst?)
|
|
|
|
|
33 (71.7%)