Vārgās atskaņas no iekšpuses

Time:

9:56 pm.

Pabeidzu lasīt Stīvena Kinga "Zvēru Kapiņus" pēdējo mēnešu rekordlaikā - četrās vai piecās dienās (tas gan izskaidrojams ar manu pēkšņo saslimšanu un no tās izrietošo man-nav-ko-darīt).
Nezinu, ko man teikt (bet taču vajag, ja jau par to ierakstos). Ja nu vienīgi to, ka jūtos god.Autora satriekta. Vai varbūt jāsaka - apkāsta.
Grāmatas sākumā un vidū vispārējās izjūtas apmēram šādas - āā, čau, King! O, (beidzot) grāmata latviski, King! Pērku, lasu, sajūsminos par literāta spējām, nu brīžiem man sametas neomulīgi, bet tas nekas - tas ir normāli, kāds gan no tā ļaunums, King?
Pēdējās lappuses šķirot, dreb apakšlūpa un rokas. Pirmās stundas pēc izlasīšanas ir bail piecelties no gultas, paskatīties uz savu kaķi, domāt - jo pa (zem)apziņu peldas visādi nelabi tēli un morāles no grāmatas.
Tas stipri atgādina kaut ko iz dzīves. Priecīgu, līksmu tuvošanos kādai, pēc visa spriežot, nu satriecošai personai, kura kādu laiku spēlē draugos ar tevi, bet beigu beigās iekrauj tev pa seju un aiziet savu ceļu, smīnot par vēl vienu, kurš uzķēries tieši tāpat kā visi citi.
Ja nesaprotat, par ko es runāju, nesatraucieties - gan jau ar jums arī tā gadīsies.

( Fragments )

Vēl kaut kas, kas man ienāca prātā to nākamo stundu laikā - ja tev ar acs kaktiņu šķiet, ka kaut kas sakustējās un, pagriezies pret to, redzi, ka uztraukumam nav pamata - nu, tik un tā paliek iespēja, ka tur tiešām kaut kas sakustējās.

Comments: Read 4 or Add Your Own.