music: 44 caliber love letter
dzeru zaļo tēju, kura pat ieņem tik pat svarigu vietu manā vērtību tabulā kā kafija un klausos alekšus.
Atkal jau es kavējos kkadas atmiņā, lai gan zinu, ka tas nemainīs rītdienu vai jeb ko citu. Atminoties
tos laikus, kad mana mūzikālā gaume pakļavās stilam, nedaudz sanāk apmulst. Pašlaik vel joprojam dažas no tām grupām nevaru paklausities, nez, kur tad bija mana dzirde.
Bet, ja runajot par to kas bijis, ir tik dīvaini atskatīties uz to, kas bija un tagad no tā varteikt nekas palicis. Lielā
young people draudzibiņa arī. Laikam mūžigi atminešos manus un Jāņa swed laikus. hah. un tad vel esmu pārsteigta par savu kaķa atmiņu. Atcerēšos, kas notika uz AB dambja, kamēr mums vajadzeja atrasties mākslas skolas telpās. Manus pirmos,trakos Jāņus arpus majām. Manas pirmās bildes. Vasaras un visu tam piederošos
mazo bērnu maksimālismu. šis atmiņas tik tiešām spilgti iespiedušās manā atmiņu albumā.
Toties atskatoties ~ uz pedējiem 2 gadiem nekas tāds spilgts neiešaujas galvā. Varbut kadas ballītes, kuras jau vienu brīdi bija kļuvušas par ikdienu. Daži jauni cilveki.. bet nekas nozīmīgs. Tadēļ šodien turpināsu klausities
vecos gabalus un cerēt, ka kadreiz man atkal būs 15 gadi.
