un kas tad būtu?

Uj, tad es izmainītu visu, kas sākās tieši ar manu apzināto dzīvi, es visu darītu savādāk, tagad jau vairs no sākuma nekādīgi nesākt, viss ieaudzistērauda auklām - spēcīgs un nekustīgs...
Tev nemaz negribas atgriezties kādā no saviem dzīves krustceļu posmiem un mainīt pašā pamatā visu?

ir miljons lietu, ko es darītu savādāk, taču nekur nav garantija, ka:
1) tas būtu labāk šobrīd
2) ka es to izdarītu tā, jo tomēr tā būtu atkal tā laika domāšana
3) viss iet pa pareizo ceļu :)

Eh, zinu, zinu, bet ja varētu ko tādu, tad es lūgtu ar līdzšinējo dzīves pieredzi un atmiņām. Nu tā gribas pasapņot... Pirmais, ko es izdarītu - aizietu uz pēcstundām pie Bērziņa :)

bērziņš laikam ir kaut kas vērtīgs :)

Pamatskolas audzinātājs - amatu mācības/ģeometrijas un algebras skolotājs.
Tas gan man neliedza videni beigt ar 8 matemātikā, bet tāpat - būtu daudz cītīgāk mācījusies, nevis kāvusies un blēņojusies. Lai gan dzīves laikā aptverts tas, ka tās sū mācības neko diži noderīgu dzīvē nedod, tik ieaudzina disciplīnu (kuras izjūta protams man nebija), bet tāpat - man klusībā šķiet, ka man vajadzēja atdot sevi visu, kaut nederīgi, bet sajūta par slikti paveiktu darbu. Saproti ko es te murgoju tagad? :D

tā sajūta ir tiiiiiiiiik pazīstama.
taču - ja tā nebūtu, tad nezinātu, kas ir sajūta par labi padarītu darbu.

Viennozīmīgi...
Bet laikam pat svarīgāk ir apzināties pieļauto kļūdu, nekā dzīvot ar domu, ka viss ir labi, kā ir bijis.
Bet tik un tā žēl - man būtu agromnij potenciāls nereāli labai nākotnei, bet eh...
Būtu kārtējā maita, kas kāpj pāri līķiem un salauztām sirdīm, izvēlējos (savdabīgi dzīves piespiesta) citu ceļu - nav salauztas sirdis, neesmu maita un nav man maitas foršā dzīve :D
Bet neņem galvā - man šitas reti uznāk, kad gribas nožēlot bijušo.