August 24th, 2010

• Likteņa savienotie
• 8/24/10 11:27 am
• Ir viens naktī... Tu izmisīgi centies aizmigt, bet domas kavējas pie viņas, ārā līst lietus un virpuļo vēji, Tu satinies ciešāk segā...
  "Nē, vēl pēdējo zvanu!"
  ...Viņa neatbild.
  Tu skumju nomākts aizslidini telefonu pa paklāju.
  Pie durvīm atskan kluss, nepārliecināts klauvējiens, Tu nedzirdi, tavas domas ir tik skaļas...
  Klauvējiens paliek skaļāks - Tu nesteidzīgi pieej pie durvīm - kas gan tur var būt - naktī...
  Tu atver durvis, neviena nav.
  Tu tikko aizver durvis, izdzirdi viņas balsi: "Pagaidi!" - viņa čukst.
  Tu atrauj durvis un ieraugi viņu salstošu, slapju sēžam uz trepēm, Tu aši paņem viņu aiz rokas un ved istabā, klusi rādamies par tādu rīcību... Viņa trīcošā balsī nočukst:
  
  "Es
  tikai
  atnācu
  lai
  pateiktu,
  ka mīlu Tevi..."
  
  Viņa grasās iet prom, bet Tu neļauj, paņem aiz rokas un ieved istabā, maigi novelc viņas slapjās drēbes un apsēdini dīvānā, sasedz, silti, silti. Uztaisi spēcīgu kafiju un ielaid vannā ūdeni... Viņa joprojām trīs...
  Viņa ieguļas vannā, Tu apsēdies blakus... Skaties viņas acīs un nesaproti kā viņa pie tevis nokļuvusi.. Tev viņa patīk, Tu neuzkrītoši pēti viņas augumu, kas vīd caur ūdens dzidrumu - Tu viņu iekāro...
  Viņa pieceļas kājās - neko neslēpjot, viņa grib, lai Tu redzi viņu, kāda viņa ir...
  Izkāpj no vannas un tuvojas Tev, novelk tavu kreklu, maigi skūpstot ik katru atsegto ķermeņa daļu, Tu redzi, viss ir patiesi... Patiesāk vairs nevar būt - viņa Tevi dievina! Tu ļaujies...
  Viņa atpogā Tev bikses un sniedz Tev patīkamāko orālo baudījumu kādu vien jebkad esi saņēmis...
  Viņa pieceļas kājās, pagriežas un pieliecas, atklājot savas slēptākās ķermeņa vietiņas... Tu iegūsti viņu. Tie mirkļi ir tik īpaši kā nekad. Tik jutekliski... Tu grimsti viņas apskāvienos, galva reibst, Tu neko vairs neredzi, nedzirdi - Tu baudi viņu... Jūs esat nepiesātināmi - mīlat viens otru vēl un vēl, līdz atskan telefona zvans... Tu pacel klausuli, šefs neapmierināts rājas, ka neesi darbā... Tu pat nebiji pamanījis rītausmu.. Tu paskaties uz mīļoto, kas nespēj atgūties no Tevis sniegtā baudījuma,
  Tu pasmaidi un saki šefam " Es ņemu atvaļinājumu uz nedēļu!" un noliec klausuli...
• IekantējaPiesit kanti

• Patiesība
• 8/24/10 05:02 pm
• Tu atnāc ciemos, sēdi uz manas gultas un klusām stāsti savu dzīvi... Nē, Tu nestāsti man patiesību, Tu stāsti man to, ko Tu esi izsapņojusi par patiesību esam... Es klausos tavā balsī un zinu ko Tu esi izjutusi, ko Tu esi izdzīvojusi, man ir asaras acīs, es novēršos, es nevēlos, ka Tu redzi... Tu stāsti un stāsti, ik pa laikam man mēģinot pārliecināt ar vienaldzīgu - "ai, negribu par to runāt" , bet es klusēju un Tu turpini... Es zinu, kolīdz es ierunāšos, tā Tu mainīsi kažoku uz pretējo pusi, Tev šķiet, ka es esmu tāda pati kā visi citi... Bet es neesmu, es izsāpu katru tavu vārdu... Es saprotu katru tavu vārdu... Tu esi manas asinis, mana miesa... Tev sāp, un vēl vairāk sāp tas, ka Tu apzinies, ka kārtējo reizi nespēji pateikt patiesību, Tev ir bail, ka nesapratīs, ka kritizēs, bet es vēlos tevi pasargāt - es esmu tavas asinis un tava miesa. Mīļā, lūdzu pārstāj, Tu nogalini mani ar katru savu vārdu, katrs piedzīvojums, kas mums bijis kopīgs, visas sāpes, visas bēdas... Man neizsāpēt tavējās un Tu neizsāpēsi manējās...
  Es joprojām naktīs redzu viņu sapņos, kad paņemu savu mazo rokās, es domāju par viņu, es mīlu Tevi, mīlu no visas sirds, Tu piedod man, ka tik daudz laiks ir pavadīts negācijās... Mēs vienkārši tādas esam - katra no savas nepanesamās pasaules, divas nelaimīgas sievietes... Un mēs patiesību tā arī paņemsim sev līdz... Mīļā... Piedod man! Tu esi cilvēks, kas manās domās ir viesojies visvairāk par jebko pasaulē, es nespēju tevi pasargāt, es nespēju Tevi mīlēt, es nespēju būt Tev blakus... Mēs esam tik atšķirīgas, bet tik un tā viena otras miesa un asinis...
  Dod man spēku piecelties un palīdzēt piecelties man, es nedarīšu Tev pāri...
  Cik mēs esam atšķirīgas...
  Tu manī sāpēsi mūžam.
• IekantējaPiesit kanti

• Visnotaļ PO - zitīvi
• 8/24/10 06:28 pm
• Tu ienāc istabā, uzdzēs gaismu, es sēžu uz gultas un gaidu... Tu paskaties uz mani un norūc - daudz darba! Es jau neko nesaku, es neko neprasu, es vienkārši lasu Tevi kā atvērtu grāmatu..
  Labi.
  Nākošajā rītā Tu ieej dušā un uzspiežot atvadu buču man uz pieres nosaki - būšu vēlu! Un neatskatoties, kā senāk, Tu aizej, tik smaržas virpulis uzvirmo gaisā.
  Es zinu, es visu zinu, bet tāda es esmu. Es mīlu vienreiz.
  Vakarā Tu atnāc mājās, esmu nedaudz pārdomājusi un beidzot vēlos saņemt atbildes... Dažas.
  Jautāju Tev: "Kāpēc Tu tā...?"
  Tu nepaskatoties uz mani atbildi - "Tāpēc, ka Tevis ir par daudz, par daudz visur!"
  Es apsēžos un iegrimstu domās... Manis par daudz, manis par daudz... Kā tas var būt...
  Izlemju savu turpmāko rīcību.
  No rīta pēc brokastīm es piezvanu pārvadātājiem un palūdzu izvest visas manas mantas no dzīvokļa, aiz sevis es aizveru durvis. Gandarīta par sevi. Būt labai neatmaksājas.
  Ielecu mašīnā un dodos uz savu jauno mitekli. Man Tev nav nekas jāpaskaidro.
  Paiet nedēļa, divas, es jūtos aizvien laimīgāka un saprotu savas pieļautās kļūdas.
  Manis vairs nav par daudz!
  Un Tevis vairs nav par maz.
• IekantējaPiesit kanti

• I feel so crazy...
• 8/24/10 11:14 pm
• Esmu roka koncī, tipiski kā jau es, savā baltajā kleitiņā - lēkāju trakoju līdz savējiem, vienkārši AAAAA, izglābju sevi no noslīkšanas savās emocijās... Esmu aizrāvusies, agresīva un kustībā...
  Nomainās dziesmas un man vajag atsvaidzināties, es pieeju pie letes, pagrūžu malā sprogainīti hipiju, kas ir kluba mēbele jau kopš labā '85 gada.. viesmīlis aizgājis uz otru pusi... Es garlaikojoties apskatu tautu, kas klubā... Mans skatiens atduras pret kaut ko iznīcinošu - kāds metālists skatās uz mani kā uz parodiju, esmu kā eņģelis starp tumsoņām savā baltajā kleitiņā... Metālists parāda man skaidri saprotamu mājienu - ar pirkstu pārvelk pār rīkli, es pieeju vinam klāt, ar roku paņemu viņa sapinkātos matus, atgāžu viņa galvu un iebāžu savu mēli viņa rīklē, līdz viņš sāk kā skuķis spirināties, tad palaižu viņu vaļā un eju atpakaļ pie letes... Apkārtējo skatieni kļūst īpaši uzbāzīgi, līdz durvīs parādies Tu - pieklājīgā apģērbā, pēc labākās modes sasukāts... es skatos uz Tevi un vēroju, mans skatiens kā ar naglām Tevi piekaļ zemei... Es tuvojos... Es gribu redzēt tavas acis, es gribu dzirdēt tavu balsi, ko Tu ellē dari manā klubā! Es pieeju un skatos uz Tevi - dziļi, es rakājos pa tavām smadzenēm, es iztirzāju tavas sirdslietas...
  Tu man prasi, ko tāda kā es daru tādā vietā, kā šī... Es te mīlu... Es te esmu un mīlu. Bet Tu nesaproti. Tu gribi mani redzēt līdzīgu citiem - es varu tāda būt - es novelku savu kleitiņu un palieku tavā priekšā apakšveļā un zeķēs - lūk, es esmu kā visi!
  Mēs visi šeit nākam risināt kādas problēmas, nākam mīlēt mūziku, nākam aizmirst un nav atšķirības kas mums ir mugurā, mēs visi esam vienādi.
  
  Labāk lai Tevi ienīst par to, kāds Tu esi, nevis lai Tevi mīl par to, kāds tu izliecies, ka esi.
• IekantējaPiesit kanti