August 16th, 2010

• Piss off
• 8/16/10 11:50 am
• Cilvēki.
  Vai esi domājis cik cilvēkiem Tu esi vajadzīgs?
  Un kāpēc esi vajadzīgs.
  Un kā Tu izturies pret tiem, kuriem esi visvairāk vajadzīgs.
  Un kas būs tad, kad nebūsi vairs vajadzīgs...
  Vai Tu apzinies to, cik liela ietekme Tev ir uz noteiktiem cilvēkiem, vai Tu izmanto to lietderīgi?
  Vai vispār Tev ir vajadzīgi tie cilvēki, kuriem esi vajadzīgs.
  Kad Tu ej garām durvīm, kas ir pusvirus - tur notiek vardarbība pret kādu, Tu apstājies, lai ielūkotos, vai ej garām, izliekoties, ka Tevi tas neskar.
  Tu pakasi, ja niez, jeb pārbaudi savu izturību nekasoties.
  Tu ēd vietās, kur viesojas izsalkušie.
  Tu pieej klāt cilvēkiem uz ielas, kam klājas tiešām grūti, vai Tu palīdzi.
  Vai Tu skaties savā plaukstā un domā par nākotni.
  Tev sāp sirds, kad pievil kādu. Smaidi tad, kad Tev negribas.
  Tu piespied sevi darīt to, ko nevēlies. Tu jūties slikti par to.
  
  Balts ods ēd manu dateli - pilnīgi balts ods.
• IekantējaPiesit kanti

• Nostaļģija
• 8/16/10 01:06 pm
• Kāds guļ Tev blakus, ik pa laikam nopūšas, bet Tu nepajautā kāpēc tā... Tev vienkārši bail no atbildes, bail no diskusijas. Tu izmisīgi domā un ceri, ka tas blakus guļošajam aizmirsīsies un draudīgie mākoņi, kas krājas virs Tavas galvas, izkliedēsies un uzspīdēs saule... Tai pašā brīdī gultas otrā pusē guļošais, ar katru savu nopūtu izrāda izmisumu par tavu šķietamo vienaldzību. Domu zibeņi kļūst asāki, nepārprotamāki, spēcīgāki un ļaunu vēstošāki... Viņš grib mierinājumu, bet Tu to nesapratīsi, Tu baidies un Tev pašam vajag mierinājumu. Tā kādu dienu uz gultas uzrodas divas segas. Tu tāpat nopūties un pieņem to, joprojām izvairoties no sarunas. Otrs nevēlas to darīt, bet Tu neatstāj citas iespējas - kā bērns, blakus guļošais, darot riebeklības, vēlas pievērst tavu uzmanību, nokrīt zemē un izmisīgi dauza dūrītes pret to, kliedz un raud, bet Tu nemani to, kāda iemesla pēc Tevi tas paralizē, Tu joprojām ceri, ka viss pāries. Kādu dienu Tu atnāc mājās un konstatē, ka ir nopirkta jauna gulta. Tu sāc nojaust, ka zibeņi nāks tieši šonakt pār Tavu galvu un Tu aizej uz vietējo bāru, drošs paliek nedrošs, no rīta nopērc puķi un dodies uz pārrunām, jo bārā satiki senu draugu, kas Tev palīdzēja tikt skaidrībā un iedrošināja nebaidīties. Tu ieej dzīvoklī, bet tajā ir palicis tikai jaunais dīvāns un tavas mantas. Par vēlu. Un Tu nemeklē, jo atkal nobīsties no vienas sarunas, Tu ej vienā istabā, ej otrā, viņa smarža ir saglabājusies, smaids sastindzis fotogrāfijā, kas nomesta tīši zemē, raksturojot gultas partnera sajūtas dzīvē... Tu pacel fotogrāfiju, bet nespēji pacelt cilvēku dzīvei.
  Pēc gadiem Tu satiec viņu un vēlies parunāt, Tu beidzot esi sapratis un nolēmis cīnīties. Tu uzaicini pasēdēt un stāsti savas sajūtas pagātnē, tagadnē, nākotnes sapņus, skaties sejā un vēro smaidu, kas kā pēc lietus atplaucis zieds, rotā viņa seju, skatiens veras tālumā, Tu jau domās atķeksē savu uzvaru pār lietus mākoņiem... Līdz nejauši paskaties virzienā, kurā tiek raidīti viņa svētlaimīgie skatieni un ieraugi to, kas pacēla viņu, kas nebaidijās no sarunām un nebaidījās no zibeņiem, kas rīkojās "tagad un šeit". Tu palaidi garām iespēju. Tu palaidi garām laimi. Pārāk ilgi domāji. Viņš pieceļas un aiziet, bet jau atkal Tu nolaid rokas un paliec sevi žēlojot. Tad pie Tevis pienāk viņš - cits viņš, paņem Tevi savās stingrajās rokās un nedod iespēju Tev pakrist - stingri nostāda uz kājām, notrauc smiltis, kas uz Taviem ceļiem, saārstē brūces, kuras radušās no biežās krišanas... Katram mums ir tiesības būt vājam, katram mums ir tiesības zaudēt iespējas - cilvēcīgi.
  Katram mums ir savs spēcīgais cilvēks, ja Tev tāds nenāk, tad Tu ej nepareizi, apstājies un pārdomā savu dzīvi.
  Uzraksti man.
• IekantējaPiesit kanti

• Protection
• 8/16/10 02:09 pm
• Sēžu uz laipiņas, kas iestiepjas dziļi dīķī, es jautāju sev ko īsti es jūtu. Domas ātri pievēršas realitātei, bet sirds veikli aiztriec realitāti labi tālu, manī notiek cīņa. Es jūtos kā ķīlnieks starp realitāti un pašas sirdi.
  Es sēžu uz laipiņas un negribu kustēties, vakardienas izjūtas plosa manu ķermeni, kad tavi glāsti lutināja manu ķermeni, tavi skūpsti cēla mani debesīs. Es noliedzu patiesību, Tu arī, mēs tik labi to visu zinam, bet vēl labāk zinam to, ka atzīstot to, mums nāksies šķirties, kāpēc? - Tāpēc, ka mēs neesam realitātē... Viss sākās gaužām nepareizi, lai izveidotu realitāti.
  Es sabīstos, kāds uzkāpj uz laipiņas... Te vieta ir tikai vienam, kādam būs jākrīt, ja nostāsies blakus... Tas protams esi Tu, bet Tu nepretendē uz vietu blakus, Tu klusi notupies man aiz muguras un piekļauj mani sev - es jūtos droši, biedējoši droši. Neviens nekrīt. Bet uz priekšu vairs ceļa nav.
  Tu proti peldēt? - Jā.
  Un Tu proti? - Jā, bet man bail.
• IekantējaPiesit kanti

• Unbrake
• 8/16/10 02:28 pm
• Tev blakus man gribējās raudāt. Vai Tu saprastu, ja es sāktu šņukstēt. Vai es saprastu, ja Tu sāktu raudāt, man salūztu sirds, vai Tev tāpat?
  Nāc, nogulies man blakus, pasapņosim, par to, kas mums nekad nebūs, jo patiesībā maz vajadzīgs, par to, kas būs, bet ne vienam ar otru. Pasapņosim kā būtu bijis, ja būtu bijis.
  Neskumsti, es jūtos tāpat, nē, skumsti - skumsim kopā.
  Nemierini mani, negribu mierinājumu, es gribu, lai tas viss izsāp un liek man mieru.
  Bet neprasi man nemierināt Tevi.
  Kāpēc es prasu citiem to, ko nespēju pati? Vai es citus uzskatu par vājākiem, jeb man negribas atzīt savu vājumu?
  Labi. Es izaugšu, savās domās un izjūtās. Tad es zināšu ko darīt ar Tevi - esmu Tev paņēmusi blakus, bet neprotu apieties.
  Ieskaties man sirdī un atgriezies sevī.
• IekantējaPiesit kanti

• Ne Tev, ne man
• 8/16/10 04:46 pm
• Agri no rīta es paskatos laukā pa logu, Tu laisti savas Mārtiņrozes, es aši uzvelku savu labāko ikdienas tērpu un dodos uz terases dzert kafiju, izeju laukā un ar saulainu smaidu sveicinu Tevi, Tu pieklājības pēc uztaisi dežūrsmaidiņu un atbildi ar īsu "čau", nozūdi dārza tālākajā stūrī, Tu dodies makšķerēt, es uzvelku seksīgu sporta tērpu un skrienu rīta skrējienu - gar ezeru, lai būtu tuvāk Tev... Itkā nejauši tevi ieraugu, pieskrienu klāt, ievelku elpu, lai izskatītos slaidāka, es pajautāju Tev: "Hei, kā klājas?" Tu ne mirkli nepaskatoties atbildi īsu "labi"... Es notupjos Tev blakus un klusībā tīksminoties par tuvības mirkli, gremdējos ilūzijās par mums... Tu paskaties uz mani un saki - "Ej prom, Tu neesi un nekad nebūsi man vajadzīga, es negribu Tevi"... Es skatos Tev acīs un nespēju noticēt, asaras nodevīgi atklāj patiesību par manu sāpināto sirdi... Es pieceļos un kā apmāta dodos mājas virzienā... Šodien Tu salauz manu sirdi, Tu sagrāvi manas ilūzijas..
  
  Tu atnāc agrāk no makšķerēšanas, jo redzēji viņu aizejam uz baseinu, Tu skriešus uzvelc labākās peldbikses, iesmaržojies, padižojies pie spoguļa un skrien uz baseinu, kur peldi arvien tuvāk viņai, līdz atrodi piemērotu brīdi pateikt: "čau, kā klājas?" viņa, aizbildinoties ar steidzamām darīšanām aizsteidzas prom no tevis. Tu zini, ka viņa dosies uz balli, izvēlies labāko kartīti, skaistāko ziedu pušķi veikalā un dodies pie viņas aicināt Tevi pavadīt, viņa atver durvis un ieraugot Tevi viņas smaids nozūd no sejas, vienaldzīgu "varbūt" atmetot, viņa paņem pušķi, no kura izkrīt kartiņa uz kuras attēlots sunītis ar sirsniņu un uzrakstu "I love you"... Viņa paskatās un nosaka - "Paklau, Tu esi feins čalis, bet man Tu nepatīc!". Tu stāvi kā iemiets, kāds tikko ar beisboleni ir sasitis tavu sirdi smalkās druskās, tavas cerības ir vējā... Tu domā: "Kā lai es dzīvoju tālāk?"... Tu tā arī neatceries kā nokļuvi mājās, jo asaras aizmigloja tavu skatienu..
  
  Es sēžu uz terases un dzeru kafiju - nu jau ar krietnu alkohola piedevu, mati neķemmēti, vecais, rūtainais flaneļa krekls nevīžīgi aizpogāts... Es ieraugu Tevi - Tu nāc pie manis, Tu esi sapratis, kāda ir patiesība... Tu nāc lūgt iespēju, bet Tu neesi man vairs vajadzīgs... Un tāpat kā mums, notiek arī viņam, viņai, viņiem un viņām...
  Un es Tev neteikšu - nelolo ilūzijas. Tu pats sapratīsi... Kādreiz.
• IekantējaPiesit kanti