- Atmiņstāsts par reizēm, kad kāds ir mani pieķēris...
- 1/17/10 04:33 pm
- Pirmā atmiņa: ar čali aizbraucam uz ezermalu, nopelstam, noskaņojums jauks, nu protams, ka ir jādara TAS :D
Novelku biksītes, ērti iekārtojos uz motora pārsega, daram TO :D Pēkšņi skatos pāri čaļa plecam un ieraugu onkulīti, kas ar riteni mijas mūsu virzienā, protams, man taču vienalga, lai jau redz, turpinam iesākto, (tik es galvu pagriežu uz otru pusi) Dzirdam onka pabrauc garām un protams sekojošo kritiena troksni :D Onka triekā! Lūriķis.
Otrā atmiņa: tāpatās braukājam apkārt ar mašīnu, PROTAMS, ka ļoti savajagas :D Iebraucam meža celiņā, noparkojamies, smuki sākam nodarboties ar TO :D Viss jau iet uz beigām, emocijas kāpj un kāpj, ir tiiik labi, atveru acis un ieraugu, ka uz mūsu pusi nāk pamatīga daudzcilvēku ekskursijas grupa... Pateicu čalim, ja viņš izdomās tagad pārstāt un rāpsies nost, es viņu ubju un zarežu... Ekskursanti ar kamerām un foķikiem bruņojušies pagāja garām, protams izsakot dažādas piezīmes (par laimi, ne manā dzimtajā, ne citā, ko pārzinu, valodā). Hū... Proņeslo, mašīnā iekšā un prom. Vecākiem gan teļļuku neļāvām skatīties kādu laiciņu :D
Trešā atmiņa: rīta agrumā, atgriežoties no štellēm, netālu no mājām, piestājam lai pakniebtos ;) Kad viss beidzies, pie loga kāds pieklauvē - kaimiņiene (šai kādi gadi 50): "paķersiet mani līdz mājām, jau minūtes desmit te stāvu un gaidu, kad beigsiet!" ha ha :D Vecā lūriķe.
Ceturtā atmiņa: Ir pūpolsvētdienas rīts... Mans drāžamais izkāpj no migas un apsēžas uz krēsla - golfiņa beņķa, kas novietots pie istabas durvīm, es palieku gultā laiskoties, pēkšņi atveras durvis, es ieraugu tēti, ar pūpolzaru rokās, man acis gandrīz izsprāga no pieres, es izmisumā skatos uz puisi, kas sēž pilnīgi kails aizdurvē uz krēsla... Tētis pāris reizes uzšauj man ar zaru skaitīdams: apaļš kā pūpols, vesels kā rutks UN redzot manu šausmu pilno izteiksmi griežas riņķī un ierauga viņu... Es domāju, ka viss, nu beigas ir! Bet tētis ar drausmīgu šoks izteiksmi sejā, vienreiz uzšāva manam čalim pa stilbu un apstulbis izgāja ārā... Nu tā būtu tā vieglākā daļa :D Kas notika pēc tam, lai paliek vēlākam :D
Piektā atmiņa: Ar draugu aizrautīgi daram to, kad pēkšņi iezvanās telefons, aizsniedzos, un nepārtraucot mīlēties saku: Jā, lūdzu? -Čau meitiņ! Atslēdz durvis, mēs atbraucām ciemos! - Atskan mammas balss telefonā... Ārprāts! Kur lai nobāž ar vecākiem neiepazīstināto rokeri? Viņš ir jebkuru vecāku bieds - viss ādās tērpts, rokmūziķis, gariem matiem utt. Es nenormālā stresā skrienu pa dzīvokli, meklēdama un vākdama izmētātās drēbes, mans čalis, kurš nekad nebija mani tādu vērojis, ņirdz - stāv un ņirdz par mani :D Simtiem domu izlido caur pauri, ko kā, kāpēc, kā lai paskaidro utt... Pa laimi, no vārtiem, līdz dzīvoklim kādi 30 metri, aši apģērbu čomu, ejam pretī, ja ko jautās, nepazīstu viņu :D Mamma ieraugot ar ko esmu kopā pieklājīgi klusēja, tētis, ieraugot manus sārtos "sexa" vaidziņus, visu saprata, nosmaidīja vien, izgrūdu čali pa vārtiem, teicu see ya! Ielaidu mammuci un hū... Viss jau labāk, viss beidzies :D
Apnika.
Jāsakārto māja. Baigais skumjums uzmācas. -
Ģeniālais skaņdarbs: Linkin Park - Somewhere I Belong
Oma: Vientulīga - IekantējaPiesit kanti
- 1/17/10 08:19 pm
-
koka klucis Konstantīns
Akdies!
- Pielej ūdeni
- 1/17/10 10:12 pm
-
Šis gabals jau man tīri labi patika.. lūdzu turpinājumu.. ;)
- Pielej ūdeni
- 1/17/10 11:20 pm
-
Foršas atmiņas.
- Pielej ūdeni