laikam kaut kas jāuzraksta
par to, ka šodien atkal nobastoju
jutos kā senāk skolas dienās, kad gribējās uzšķaudīt visai skolas sistēmai, nebūt tai perfektajai skolniecītei, kas visu kārtīgi izdara, un nekavē skolu, kad kļuva galīgi neizturama skolas sabiedrība ...
tagad ir savādāk, tik tās mazās bailes tās pašas... ko nu skolotāja (tagad - seminārnodarbību pasniedzējs) teiks, kam lai pajautā, kas tika darīts nobastotajās stundās (nodarbībās), kā lai attaisno savu neierašanos utt. Mana pienākuma un atbildības sajūta joprojām nav mazinājusies
bet varbūt tagad nemaz nav savādāk, jo es joprojām mocos ar savu personību, joprojām meklēju mieru un mierinājumu kaut kur, joprojām cenšos atvērties... un izmisīgi nodibināt attiecības ar apkārtējiem
iesēdos autobusā šodien, tad, kad man tikai vajadzēja iznākt no 16. auditorijas
domāju par to, kā kādreiz bērnībā jutos laimīga lasot blaitones stāstus, iedomājos, ka esmu viena no tām piedzīvojumu meklētājām, kas atkal kādā pamestā pilī atklāj kontrabandistus, tā patīkami kņudinošā baiļu sajūta un neapklusināmā aizrautība, ar kabatas lukturīti pa naktīm, noslēpumi... un draudzība arī
kopš tiem gadiem daudz kas pagājis... laiks pagājis... varbūt izniekots laiks... ceru tomēr, ka nē... bet domas izdomātas daudz, pārāk daudz izdomāts, pārāk daudz domāts vispār, tik daudz, ka domāšana atrofējusies un neklausa vairs tagad, kad lieku tai strādāt... kā tas vispār var būt, ka viens cilvēks tik daudz domā? tos stāstus atceros kā šobaltdien, tās sajūtas, un laiku, kad kādreiz varēju visu nakti nosēdēt lasot... tagad jau sen vairs nevaru. Pēdējo reizi varēju, kad Remarku lasīju. Pēdējo reizi varēju, kad vēl viss šķita kārtībā esam.
bet šobrīd
ir kāds cilvēks, ko ļoti apbrīnoju, un kam man jāatvainojas par savu pēdējā laika prāta aptumsumu, tā izpausmēm, lai nav galīgi kauns par sevi faķī satiekot...
kad vispār bija pēdējā reize, kad spēju pamācīties? ko lai dara ar savu kursa darbu, kas jānodod nu jau mazāk kā pēc 2 mēnešiem un man ir izdarīts 0 darbs, pat literatūras saraksts nav sastādīts... plus vēl lepnās vācu kartes; piedodiet lūdzu, ka pievīlu Jūs
es tomēr neesmu vairs tā, kas biju reiz
tagad man ir vienkārši lielāks pofigisms uz visu
mazāka ticība saviem spēkiem
un lielāka vēlme būt vienkāršam cilvēkam ar tiem ikdienišķajiem ciešanu un vilšanās stāvokļiem, ko mēs visi piedzīvojam
visgrūtākais ir izveidoties par cilvēku

if happy little bluebirds fly over the rainbow, why can't I?

es vēlos atpakaļ skolas gadus
mazāk atbildības
vakaros noslēpties
kā toreiz ar to dzenbudisma stāstu grāmatiņu, dead can dance mūziku un mandarīniem
kā toreiz pierakstot visu kladi ar citātiem no into the wild
nīčismā un šopenhauerismā
kā toreiz... vēlreiz
neizpildīt matemātikas mājadarbus un atkal nospļauties par ķīmiju

es tikai gribu zināt vai visi šie gadi man ir ko devuši

tagad ir lielāks smagums
patiešām ir smagāk visu panest
kaut vai mūzikā to jūt... degoša lāpa būs mūsu saule... tumša upe... skumju akmeņi, no albuma pēc septiņiem vientnē gadiem
kas tai mūzikā ir tik nomācošs, nē, nē, ne tikai vārdi... visa viņu mūzikas dvēsele ir pilna dzīves smaguma, tas izskan katrā notī, katrā balss tembrā
kas tais 2:59 minūtēs var būt tik sāpes radošs?
atpakaļ pie manis
vai kļūs vēl smagāk un grūtāk? un ja nu es nespēšu panest vairāk?

un es tomēr turpinu klausīties to dziesmu vēlreiz un vēlreiz... kā vienmēr. ja sāp, tad lai sāp vēl vairāk, un vēl vairāk, līdz brīdim, kad točna vairs nevar izturēt, un vēl tālāk... novest sevi līdz izmisumam, eksperimentēt ar sevi, vērot sevi noasiņojam... līdz galējai robežai