|
|
Wednesday, September 22nd, 2004
|
12:23a
art, considered in its highest vocation, is and remains for us a thing of the past. thereby it has lost for us genuine truth and life, and has rather been transferred into our ideas instead of maintaining its earlier necessity in reality and occupying its higher place. what is now aroused in us by works of art is not just immediate enjoyment, but our judgement also, since we subject to our intellectual consideration (i) the content of art and (ii) the work of art's means of presentation, and the appropriateness or inappropriateness of both to one another. the philosophy of art is therefore a greater need in our days than it was in days when art by itself yielded full satisfaction. art invites us to intelectual considerationm and that not for the purpose of creating art again, but for knowing philosophically what art is. hegel, aesthetics (1828)
(1 comment |comment on this)
|
9:31a
vai man taa tikai liekas, bet arvien vairaak sc draugu ieraxtos ir saakusi zudst agraak tik sirdi plososha intimitaate...
(15 comments |comment on this)
|
10:56p
nupatiņ kā nogāju lejā līdz pakistāņa piparbodei pēc tabaciņas, un pie reizes pēkšņi arī kaadu saldumu sagribējās. pārlaižot aci pār leti, skatiens iestrēga pie bauntija, un še tev - tādā deja vu ierāva, ka par maz neliksies...
cik tas gadus atpakaļ bija? piecpadsmit? sešpadsmit? pirmā reize ārzemēs. londonā. bez naudas un bez pārliecības. atminos, kā tīniskā megamānijā dienas četras pēc kārtas gāju uz nacionālo galeriju kādu stundu divas pasērst pie vienas un tās pašas gleznas - monē ūdensrozēm, bet pēc tam pa taisno pie mārtiņa rītiņa brāļa privātā celtniecības firmā līdz vēlam vakaram smalkus kensingtonas dzīvokļus remontēt. pusdienlaika pauzēs pārējie nelegālie viesstrādnieki man mācīja poliski lamāties, vēl tagadiņ atceros, ka poliski mauka ir kurva. un kad rītiņa brālis pēc darba mani parāva pa ceļam kādu gabaliņu līdzi uz māju pusi, kopā ar viņu nācās jūsmot par blakus joslās braucošo meitiešu pupiem un iemācīties no trimdas tautieša, vinjapraat, vienu gruntīgu latviešu vārdu, ko agrāk nebiju ne dzirdējis - cišči.
no vietas, kur viņš parasti izlaida mani ārā no sava vena, līdz naktsmītnei bija krietns gabals, ko bizot ar kājām, tādēļ, lai ceļš būtu īsāks, es vienmēr sev atļāvos tiem laikiem neganti izšķērdīgu greznību - nopirkt benzīntankā lielo bauntiju. pamīšus pa dienām te zilo, te sarkano. un ēdu es viņu lēni, lēni. ne jau nu ejot, bet gan piesēdis autobusa pieturā uz beņķa kā sutīgas vasaras vakarā vēsu aliņu baudīdams. iepakojumā bija divi gabaliņi. vienu parasti apēdu tulīt, otru -pusceļā.
šovakar atkal nopirku. lieki sacīt - nevajadzēja.
(1 comment |comment on this)
|
|
|
|