the art of self destruction - more or less

vecums tuvojas god damn it.
šodien pirmo reizi pēdējo simts gadu laikā man Narvesenā palūdza uzrādīt dokumentus pērkot cigaretes. tieši tā ''jūsu dokumentus, lūdzu!'' un pēc tam aprāvās. nē nu var jau būt, ka jaunā dāma vienkārši vēlējās uzzināt manas nenormāli seksīgās personas datus, lai vēlāk sameklētu draugos. ha ha. te nu viņu sagaida pamatīga vilšanās un daudz asaru, jo draudzīgajā portālā neesmu rādījies ar kādus gadus simts. tie simts ir pārnestā nozīmē, ja nu kas. lai nu kā ar to mans prieks nebeidzās. pēc kādas stundas saskrējos ar sen neredzētu paziņu un jā.
'ārprāts es tevi neesmu redzējusi kopš..neilgi pēc tavas divdesmit otrās dzimšanas dienas...''
''emm..nu nav jau tā, ka man būtu divdesmit pieci..''
vēl nav. pagaidām. vispār tā mana atbilde bija kaut kā galīgi ne pa tēmu. offtopic. pilnīgi random. bet nekas gudrāks tajā brīdī neienāca prātā. pēc tam saruna mierīgi turpinājās par visādām kas-tik-viss-nav-noticis un kas-tik-agrāk-nenotika tēmām. kā jau visas sarunas ar cilvēku, kuru neesi redzējis gadiem, nav arī vajadzības un vairs nezini īsti ko stāstīt. un negribi arī.
vecums vēl joprojām tuvojas, maita. lai gan cipari pasē, ļoti iespējams, melo, jo man pilnīgi noteikti vēl ir 16. tāpat kā 19 un 21. kādēļ gan lai tā nebūtu.

izvēle starp tūlītēju miegu un vēlām vakariņām. abi vienlīdz kārdinoši.
rītdiena solās būt gara.

shit happens, and it's awful, but it's also okay. we deal with it because we have to. so it goes.
tā vienkārši.