the art of self destruction

kur ir mani kādreizējie plašie dzīves apraksti, kur?

MDMAmazing

gribēju aizstaigāt līdz Maxximai pēc pelmeņiem, izgāju uz balkona un sapratu, ka šodien nebūs. tas rudens, kas bija pirms nedēļas, man patika labāk.

reizēm klusums ir skaļāks par troksni. karuselis nekad neapstāsies, tikai sarūsēs ķēdes un varbūt čīkstoņa ausīs griezīs. to ar mums ir izdarījis rudens. skumjas kļūst skaistas un prieks saldsērīgs.
tu nāci man pretī un es pagāju garām klusējot.

tik sen man nav bijis ko teikt.
bezmiegs griež. mēs esam palikuši tie paši, tikai savādāki.

gloss, glitz, double-d tits.
blame, shame, die for fame.

tas nolādētais mēness nedod man mieru.

tā vien liekas, ka apkārt vieni vienīgi negaisa mākoņi. vēl nelīst, bet nav arī miera. nedaudz rudenīga sajūta, vasaras pēdējā elpa.. zaļi āboli un lietus smarža.

es laikam gribu iemīlēties.
mazliet.

a vispār vot šitāda sajūta:


ja man būtu lauku mājas, trīs omes vai tamlīdzīgi, es tagad iesēstos pirmajā autobusā un aizbrauktu. ir tikai vasanīca kuru okupējuši māsa&draudziņš. un jūra.
bet gribas ārā. prom no pilsētas.

šodien man palika kaut kā neērti vērojot, kā Justī čubinās ar savu Edgaru. vispār jau es nevēroju speciāli (to vnk nevarēja neredzēt) un vispār tam Edgaram nav ne vainas. approval given, huh. bet nu fakts paliek fakts. it felt kinda weird.

toties mans apakšstāva kaimiņš Stasiks pārsteidza ar pavisam dīvaina iemesla zvanu pie durvīm:

„ei, aļo, možeš skazaķ što eto tjebe za pesņu? zajebis ahujenna kalbasit!” un skatās manī izbolītām acīm. tā kā esmu labs kaimiņš (kad pusnaktīs neuzspiežu citiem savu muzikālo gaumi, vai bezgaumi pēc tantes Svetas no 67-tā uzskatiem), tad labrātīgi padalījos ar šorīt jau n-to reizi spēlētās dziesmas nosaukumu.

„o, zajebis čuvak. pisģec takovo ņeznajo, vot klass,” Stasiks liekas nolēmis kļūt par manu draugu, smaidīja un vicinājās ar rokām (laikam lai palielītos ar zelta (iespējams imitācijas) ķēdi un savdabīgu tetovējumu. iespaidīgi pavisam. taču vislabākais sekoja pēc tam, kad mans jaunais draugs pagriezās uz promiešanu, bet tad pēkšņi ko atcerējās.

„aa bļāa sovsjem zabil – a gdje ijo skačaķ možna?” un nosauc kaut kādus tur točka-ru saitus. atbildu, lai meklē, gan jau atradīs (ja nav pilnīgs idiots..varbūt).

„sposibo,bļe. kruta. a ņehočeš kogdoto patusavatsa mestje? pojeģim na Laroku, potoncujem, ja znajo pizdataje devki iz rajona...”

ahhaaahahaha bļ**^&&% negribu būt rupjš, bet nu tas pārspēja visas manas cerības, sapņus un tā tālāk. godīgi. ja līdz šim es domāju, ka šādi eksemplāri mīt vien patriotisko letiņu teikās par slāviem iz rajona..bet nu. nu pat man tā īsti vairs nav ko piebilst. tātad – ja kāds vēlas afigenna-zajebis-tusovku ar rajona beibēm – es varu sapazīstināt ar īsto čali no visīstākā rajona. nē patiešām..es joprojām smejos. bija grūti nesmieties Stasikam sejā (nu negribas kaut kad vēlāk no viņa brataniem pagalmā dabūt pa galvu :D), pieklājīgi pateicu varbūt (jā, kā tad, pilnīgi noteikti) un aizvēru durvis. nedaudz vēlāk šis apakšstāvā sāka desot pie manas dziesmas. vot, suka.

toties Latvijas nenoteiktie laikapstākļi turpina, maigi izsakoties, krist uz nerviem. man nebija nekādu iebildumu pret +30, kad asfalts sakarst un rajonā ož pēc izkusuša betona un vecā Ivana gumijnikiem. nu labi, tos gumijniekus es pats izdomāju, to daļu varam izlaist. Ivans gan ir īsts. bet par viņu citreiz.

vasara, nāc atpakaļ. vismaz uz Jāņiem. tā jau saka, ka 23-24 līs lietus un bla bla bla, bet pēdējie divi gadi man liek šo patiesību apšaubīt. ak jā, mēs braucam uz Latgali. kaut kur galīgā, galīgā čuhņā (no offence). un izklausās jau galīgi labi.

 

laikam jāaizstaigā līdz maxxximai. kaut kā negribas vēl šonakt nomirt badā. čau.

rīt pasaules pēdējā diena starp citu. kāds plāns?

''The end of the world is nigh; 21 May, to be precise. That's the date when Harold Camping, a preacher from Oakland, California, is confidently predicting the Second Coming of the Lord. (But he has been wrong before - haha nopietni? nevar būt..) At about 6pm (2am pēc LV laika, ja izrēķināju pareizi, ja nē, tad vainojiet manu dārgo draugu Jamesonu), he reckons 2 per cent of the world's population will be immediately "raptured" to Heaven; the rest of us will get sent straight to the Other Place.''
other place? fair enough. sounds good to me. the almighty Other place. hail to that.
man liekas, baigi ablomna vecajam Kempinga kungam būs svētdien. nē nu man jau arī ir ablomna, katru reizi, kad iedomājos ''iziešu šodien pastaigāties un atradīšu miljonu''. cik reizes jau eju, bet kā nav, tā nav. nu skumīgi taču paliek. vecītim ar, tik sludina, sludina - a pasaule kā griežas, tā griežas, izvirtušie ļautiņi turpina pāroties & vairoties, un visādi kretīni uz ielām meklē savus miljonus. nav taisnības pasaulē.
tātad rīt ballīte Saulkrastos. atklājam sezonu beidzot. māsa jau taisās tur uz vasaru pārvākties. pie jūras un tā. tikai čīkst, ka tālu no centra (lasīt: no Rīgas). lai pamēģina salīdzināt ar Daugavpili vai vismaz Ogri. dooh. esmu pāris reizes bijis Daugavpilī. krieviski arī labi runāju. un vispār man Maskava patīk labāk. un ja pavisam godīgi - arī Purvciemā var novērot līdzīgus skatus. bet ne par to runa. pats arī pāris reizes esmu apsvēris šādu ideju. ne jau par Daugavpili, protams. padzīvot mēnesi, divus pie tur, Saulkrastos. projām no pilsētas haosa. lai gan haoss lielākoties ir manā galvā un no tā aizbēgt parasti neizdodas. jā un uz darbu ar tālu būtu jābrauc bļ**. nu vismaz būs kāds, kas vasarnīcā puķes aplej. māsai gan jau ka tas viss patīk. toties zāli Briedis piedāvajās nopļaut. un pēc tam piedāvāja, lai viņam par to nopērk alu. cik tipiski.
tāpat mums ar Krisu ir plāns rīt negulēt un gaidīt, kad akmeņi sāks krist no gaisa un tamldzīgi. visu to nofilmēt, aizsūtīt Degpunktam vai BezTabu, kļūt slaveniem utt utt. galīgi nopietni.

šodienas stulbākais joks: ''eu, tev šķiltavas ir? nē, man ir auksts.'' purvciema sab.tr. pieturu intelekts. uz tā fona pat ''ārā līst? ja gribi lien..'' ar ko mani vienmēr kaitina T.D. izklausās ģeniāli.

visam tam pa vidu, piezvanīja Ģirts un priecīgi paziņoja, ka pēc nedēļas pārvācoties uz Londonu. tā vienkārši un, visticamāk, uz neatgriešanos. vispirms es pajautāju vai tas ir joks. pēc tam pajautāju vai un cik viņš šobrīd ir izdzēris. bet nē, brālēns būvniecības firmā piedāvā darbu. tā neko. protams, uz Vāciju aizbraukt būtu daudz aktuālāk un oriģinālāk, taču tur ar ''Scheiße'' ''du bist ein Ficker'' un Alarm für Cobra 11 skatīšanos nepietiek. Damn you, skarbā realitāte. scheisse bļin.

Stasiks no sestā stāva tikko beidza klausīties savu Kaļiņingradas disko. laikam arī man beidzot jāiet gulēt. čau un pārdzīvojiet rītdienu.

miers bez izsaukuma zīmes

man liekas, ka es šodien gandrīz nomiru. vairākas reizes.
joprojām mirstu.
bet viss sākās vakar vakarā, kad n-tās nomoda stundas beidzot lika par sevi manīt. kad es attapos uz balkona ar nodzisušu cigareti rokā, lūdzot māsai, lai nogriež klusāk mūziku. kad viņa skatījās nedaudz izbrīnīta, nedaudz skumja un noteica ''bet es jau nemaz neko neesmu ieslēgusi..''
un tādā brīdī tu pēkšņi atjēdzies, ka nav viss tik labi un skaisti kā liekas. tu iekrīti gultā, lai aizvērtu acis un izslēgtu pasauli, bet miegs par tevi ņirgājas.un tad vienā brīdī iestājas tumsa un kādu laiku ir miers.
līdz brīdim kad nedaudz pēc deviņiem rītā uzmācīgi sāka zvanīt telefons un es biju pietiekoši liels idiots, lai atbildētu. lai gan pirmās pāris minūtes vispār nebija ne jausmas, kas notiek. šis rīts pilnīgi noteikti nebija tāds, kādam tam būtu jābūt. tas nebija nekāds.
E: ...jā...?
K: čau, te Kriss. man tev baigais lūgums (ar uzsvaru uz baigais).
(Kriss, kas, pie velna, ir Kriss...un tad nāk atklāsme, kas šim rītam nav pārāk patīkama. Kriss ir tieši tas Kriss, kas man maksā algu. un viņa zvans neliecina ne par ko labu..)
E: ak jā..čau..labrīt..es laikam gulēju
K: vari šodien nostrādāt līdz vakaram? Artis ir slims un Santa viena pati netiks galā..
(nē es jau nemaz neesmu pa pusei miris un dzīvot nespējīgs..nolādētais Artis..slims, kā tad, gan jau atkal savas dumjās spēles pārspēlējies..bļ**&%#$)
E: jā..labi...pēc stundas būšu
.....
tā noteikti nebija saprātīga atbilde. šim rītam vispār nekas nebija pietiekoši saprātīgs. Justī vēroja manas mokas ar nosodošu skatienu. Ja tu nomirsi, es uz bērēm neiešu, teica mana mīļotā māsa un demonstratīvi izgāja no virtuves, kamēr es cīnījos ar kafiju - mazāko ļaunumu, kas spētu mani kaut nedaudz atdzīvināt, neizsaucot sirdslēkmi vai ko vēl skaistāku. jā, es zinu, ka esmu idiots. dažreiz. dažreiz vairāk nekā vajadzētu.
vismaz es biju pietiekoši gudrs, lai izsauktu taksometru, nevis mēģinātu aizbraukt pats vai vismaz ar sabiedrisko. nu jā mani diez kā neiedvesmo vēlme kļūt par orgānu donoru. arī doma par spiešanos pie autobusa durvīm, kamēr miljons pēc pansionāta smaržojošu pensionāru vēro katru tavu kustību, nelikās diez ko vilinoša.
narvesens, kafija, cigaretes un vēl kafija. pēkšņi piezagušās galvassāpes un sirds, kas draud izlekt pa muti. stundas, kas velkas kā mūžība un Santa, kas, redzot manu nožēlojamo stāvokli, izrādās pats jaukuma iemiesojums. paldies viņai par to.
S: tu laikam galīgi neesi izgulējies..
E: kaut kā tā...
S: vakar ballīte?
E: ne gluži..
vakar..ha, vakar es jau biju miris, bet ballīte..cik nu to tā var nosaukt, bija..aizvakar..laikam. pfff.
un tad, un tad mans apjukušais prāts izspēlēja kaut ko pavisam neloģisku. tā pavisam vienkārši, it kā tas visu laiku būtu bijis manā galvā.
E: ko tu rītvakar dari?
es pajautāju pilnīgi automātiski. un uzreiz atjēdzos. what-the-hell.. es pajautāju un nespēju saprast kāpēc. taču galvā bija pilnīgs tukšums. vienīgā doma kas tur vēl bija atlikusi izmisīga kliedza pēc miega. restart. shut down. sleep. forever. kaut kā tā.
es cerēju, ka viņa nav dzirdējusi, taču kā jau tas vienmēr notiek..viņa pasmaidīja un teica ka nekas īpašs neesot ieplānots.
un tad es sarunāju tikšanos ar savu darba kolēģi. un man joprojām nebija ne jausmas kāpēc. arī šobrīd nav.
_______________________________________________
vakars. mājas. ziņa T.D.: mirstu. ballītes nebūs.
bezjēdzīga cīņa ar miegu, līdz padevos, ieslēdzu pc un pasūdzējos netam, cik šodien viss ir hujova. tieši tā - hujova. parasti es nelamājos.
šodien nekas nav parasti.

es izslēgšu telefonu un gulēšu trīs dienas no vietas.
vsjo.

un es joprojām neesmu aizgājis gulēt.

you'd agree it's a typical high
you fly as you watch your name go by
and once the name goes by
not thicker than water nor thicker than mud
and the eight k thuds it does
sunset so sickly
let's make it quiet and quickly
don't frown
taste better on the way back down

we'll go 'till morning comes
and traffic grows
and
...

bija piektdiena, bija sestdiena, bija svētdiena un pirmdiena.

# piektdienas rīts.
okei, kāds vairs rīts, cipari pulkstenī rādīja 11.35, kad neciešami sāka zvanīt telefons. negribīgi atbildēju un tūlīt nožēloju, ka atkal esmu aizmirsis izslēgt skaņu un ļāvis sevi tik brutāli pamodināt. patiešām brutāli. bez jebkāda pieklājīga iemesla un atvainošanās (ļaujiet taču arī man kādreiz izgulēties!!) otrā pusē atskanēja savdabīgs troksnis, ko varētu raksturot kā dziedāšanu (izcili neveiksmīgu un piektdienas rītam pārāk skaļu). īsi sakot - Briedim un T.D. garlaicīgi. dziesma, ja to tā var nosaukt, bija par kaut kādām varavīksnēm un beidzās ar ''double rainbow, double rainbow, double rainbow..WAAAAH  it's so inteeeeenseAAAAAAaaaa pēc 15 minūtēm esi lejā..!!!!''. pirms es paspēju viņus kaut cik saprotami pasūtīt pāris rajonus tālāk, savienojums pārtrūka. vot maitas.
protams, man ne prātā neienāca celties augšā. lai cik ģeniāls arī nebūtu tikko notikušā zvana iemesls.
tad pēkšņi bija vasara; es, Kate un Ģirts Bolderājas kāpās. jūra skalojās pie mūsu kājām un smiltis baltas kā cukurs. baltas kā griestu balsināmā emulsija, kokaīns vai cepamie milti. zemu pār mūsu galvām laidās neskaitāmas lidmašīnas. es izstiepu roku un noķēru vienu aiz spārna. tā izkusa manos pirkstos un sudrabainām lāsēm pilēja zemē. baltajās smiltīs, kas pēkšņi nemaz nebija smiltis, bet vatei līdzīgs sniegs. puskaili cilvēki skraidīja pa vates sniegu un smējās. Kate atkorķēja termosu un lēja man plaukstās šampanieti, kas burbuļoja kā Esplanādes strūklaka. es atvēru acis un mēs sēdējām pie strūklakas, spīdēja saule un viņa sarkanā kleitā māja man ar roku.
es atvēru acis vēlreiz. istabā valdīja puskrēsla un gaiteņa galā kāds neciešami dauzījās pie durvīm. pārvilku segu pāri galvai, cenšoties atgriezties atpakaļ vasarā, taču fuck you. skaļi sarunājoties T.D. ar Briedi iebruka manā privātajā teritorijā un nemaz nesamulsa, kad tika sagaidīti ar visiem iespējamiem lamuvārdiem (cilvēkam, kam neļauj izgulēties pēc naktsmaiņas, galvā mēdz būt ĻOTI daudz lamuvārdu. katram gadījumam). pēc tam es tiku iepazīstināts ar ''episkāko dziesmu pasaulē, bļaaa''. episkā dziesma tika sameklēta iekš youtube un netika izslēgta, līdz es piekritu braukt šiem abiem līdz uz hujviņzin kurieni. Briedis visu padarīja patīkamāku, skaļi no sirds dziedot līdz. lai jūs nekad neciestu no tamlīdzīgas vardarbības - http://www.youtube.com/watch?v=MX0D4oZwCsA - eem, vienkārši izvairieties no šīs adreses. vai arī jūs sagaida pusotra minūte what-the-hell un vispār jūs izniekosiet to svarīgo pusotru minūti savā dzīvē klausoties pilnīgu #@%^&, nu sapratāt. Briedis uz manu what-the-hell atbildēja ar ''oooooh its a double rainbow, DOUBLE rainbooow...aaaAAAH''. kādas pāris minūtes es vēlējos kaut šī diena nebūtu sākusies.
vēl pēc pāris minūtēm izrādījās, ka mēs braucam uz Igauniju. kāpēc? kāpēc gan ne.

kaimiņvalsts apbraukāšana for fun beidzās pie T.D. igauņu draugiem Tartu. Briedis paspēja pazust pirmajā bārā un veiksmīgi atgriezties dzīvoklī, kurā esot bijis tikai ''vienreiz laikam, bet īsti neatceros, mēs gājām un gājām kamēr aizgājām..bet varbūt, ka tas bija citur..''. ļoti izsmeļoši, patiešām.
ballīte. piektdiena sestdienas pagriezienā un brīvais kritiens.



#sestdienas rīts.
.


un es atjēdzos uz balkona ar cigareti rokā. gandrīz kā filmā. likās pat, ka melnbaltā. bet nē, krāsas joprojām bija krāsainas un T.D. nespējīgs sēsties pie stūres. izgājām pastaigāties. man liekas, ka bija migla, bet var jau būt, ka tas tikai manā galvā.. tāds mazliet sirreāls rīts pēc negulētas nakts. atnācām atpakaļ. T.D. joprojām nebija spējīgs braukt un Briedis vispār kaut kur pazudis. spēlējām pokeru. pienāca vakars un vairs nebija jēgas nekur braukt..

#svētdiena.
atpakaļceļš dienas vidū. Briedis gandrīz visu ceļu mocījās ar picu, taču pica uzvarēja un viņš mēģināja atlikušo iesmērēt mums. viņam nesanāca. vispār man garšo pica. tā, ar ananāsiem. un daudz, daudz siera. uz atvadām es tiku atkal pagodināts ar varavīkšņu dziesmu. dziesma skan tā:
Whoa, that's a full rainbow all the way
Double rainbow, oh my God, double rainbow
It's a double rainbow all the way...damn
It's a double rainbow all the way...damn, oh my God
What does this mean? It's so bright, so vivid
Double rainbow, double rainbow, it's so intense (tense)
What does this mean? It's startin to even look like a triple rainbow
That's a whole rainbow, man, ahhhh!
Double rainbow all the way 'cross the sky
Yeah, Yeeeeaaaaah, so intense
Double rainbow all the way 'cross the sky
Wow, wow, oh my God, look at that rainbow!

Nu ir taču slimi. It sevišķi to abu izpildījumā.
Pēc tam..es nezinu kas notika pēc tam. nav jau arī pārāk svarīgi.

#pirmdiena.
darbs. dienas maiņa. pēcpusdienā atnāca Santa un es varēju atpūsties. jā, jā, tā pati jaunā kolēģe. izrādās viņa pazīst Ģirtu un vēl šo to. ha, pasaule ir maza.

#miegs nāc ātrāk un izglāb mani.

un atkal darbs, darbs, darbs.
pirms kādas stundas ienāca Briedis, lai ļauni pasmietos ''tev jāstrādā a man nav'' un tad sāka sūdzēties, ka viņam esot paranoja un visi garāmgājēji ''blenž virsū''. pēc tam sekoja piebilde, par mēs-divas-dienas-dzērām un draugiem, kas atbraukuši no Dānijas. nu lai viņiem veicas. padalījies ar šo ļoti svarīgo informāciju, viņš devās projām, manu lielisko kompāniju novērtējot zemāk par xbox un Call Of Duty. prieks, kur tu rodies.
laikam jānoskatās kāda filma, savādāk no garlaicības varētu kaut vai pa logu izlekt. jaunā kolēģe sanesusi te visādus dvd, bet pati tikai dzer kafiju un čato facebookā. vispār simpātiska viņa, bet pārāk daudz nerunā. okey, atzīstos, es laikam samulsināju nedaudz, bet tas nebija nekas brutāls..nu netīšām..gandrīz netīšām, heh. nabaga meitene, pirmā naktsmaiņa un ar mani. ak, tas izklausījās..nē, nekā neizklausījās. fck, laikam jāmet miers.
ok, im off.

es ceru, ka vismaz jūs visi jau esat aizmiguši.

dažreiz man gribētos, lai

tur, otrā pusē..

joprojām būtu tā vasara.