the art of self destruction - end credits

kamēr cilvēki visā pasaulē satraucas par mēness tuvošanos un visādiem pasaules galiem, purvciemā ir parasta piektdiena. ne labāka, ne sliktāka par jebkuru citu piektdienu. un kas attiecas uz pasaules galu - nē, rīt mēness nevienam uz galvas neuzkritīs (bet varbūt, ka dažiem nenāktu par ļaunu). vot tā.
patiesību sakot, ja tuvākajā laikā pasaule patiešām mums parādītu vidējo pirkstu un ar vārdiem ''man jūs visi jau miljons gadus zajebaļi'' pasūtītu cilvēci dirst (atvainojos par rupjību), es justos diezgan apbēdināts. un ne jau par to, ka viņa ar mums šitā (visticamākais, ka bez tā ''zajebaļi'' vārda, jo kāpēc gan pasaulei būtu mūs jānolamā krieviski). bet par to, ka tik daudz kas paliktu neizdarīts, nepabeigts, nepiedzīvots, neizderts (mans dārgais draugs Briedis saka, ka šis ir svarīgākais faktors, es nemēģināšu to apstrīdēt) un tamlīdzīgi. eh, nav pat runa par kaut kādiem milzīgiem pasaules iekarošanas plāniem, bet par pavisam vienkāršām un ikdienišķām (okei, arī ne tik ikdienišķām) lietām. nē, es neesmu visu savu ne-pārāk-ilgo dzīvi četrās sienās sēdējis un truli sapņojis par šitovajadzētuobligātiizdarīt un tādā garā. lai vai kā nekādam pasaules galam nav tiesību atņemt man manu nākotni. jūsējās visas tāpat. so fakjū supermegapilnmēness un fakjū 2012 dumjie pareģojumi. eh, mani laikam kaitina, ka šitas viss pēdējā laikā visur tiek brutāli bāzts acīs. zinu arī vairākus cilvēkus, kas tam vārds vārdā arī tic. jā, jā katrs var ticēt kam grib, brīva valsts, zinu. gan jau kādreiz tas mēness uzkritīs zemei virsū un tā tālāk un joprojām. lai vai kā - kārtējais atgādinājums izmantot savu laiku lietderīgi - vai tas būtu gads, desmit vai desmit miljoni.
tā, nesvarīgajai es-jūtos-neapmierināts-un-viss-mani-kaitina daļai pieliekam punktu. vispār man tā kā vajadzētu atgriezties pie cilvēkiem blakus istabā. atgriezties pie piektdienas. ha.
man piedāvāja darbu Nīderlandē starp citu. izklausās jau vilinoši, bet atšķirībā no lielas tautas daļas kaut kā negribās bēgt projām. ''bēgt'' vispār izklausās pārspīlēti dramatiski.
 
esmu vēl jo vairāk iemīlējis ziemu. kādēļ gan ne. ja vien varētu viņu paturēt uz balkona mūžīgi. tādas skaistas, ledū iesalušas atmiņas.