the art of self destruction -

jā nu. pēdējais ieraksts šeit ir bijis kad? pavasarī? aha, pavasarī gan. eh, laika gaitā pavisam sūdīgs blogeris no manis ir sanācis. blogeris vispār ir drausmīgs vārds. izklausās pēc, nu, es pat nespēju iedomāties..ēm, nu piemēram kādas sadzīves tehnikas detaļas. ''manam putekļusēcējam ir saplīsis blogeris..'' vai '' tu vari nomainīt blogeri, tā tējkanna galīgi vairs nestrādā..''  kaut kā tā. tā pat kā ''lodžija''. kas vispār tas par vārdu. manuprāt, tas drīzāk piestāvētu kaut kādam izcili nesimpātiskam itāļu kulinārijas šedevram. tikai, nepārprotiet, man nav nekas pret itāļu virtuvi. arī pret tā sauktajām lodžijām man nekāda naida nav, tā ir viena no labākajām mana dzīvokļa sastāvdaļām, bet nu tas vārds. vispār, pamēģiniet to desmitreiz ātri  izrunāt ar lielu etilspirta koncentrāciju asinīs. pamēģiniet vispār kaut ko desmitreiz izrunāt iepriekšminētajā stāvoklī. hah.

a vispār gribas aizceļot uz kādu maģisku fantasy land, kur viss ir krāsains un silti un tamlīdzīgi. apmēram kā šite:

bet vispār tas ūdens nebija silts. to es tā laicīgi paziņoju, lai neviens nesāk aizsapņoties par rozā ponijiem un pūkainiem cukurvates mākoņiem. jā, jā, es labi zinu, ka ūdenim nav nekāda sakara ar cukurvati. ar mākoņiem arī ne.
runājot par ūdeni, Briedis vēl vakarnakt peldējās jūrā. tāds dzīvnieks, bļ*. mēs pārējie gan neriskējām. nu jā, kam vēl ir saglabājušās smadzenes;, tam jau negribās viņas atsaldēt. vairāk vai mazāk. ak.
ak jā. bildes, bildes, bildes. pat nezinu kādu noskaņu piedāvāt. es šodien vispār neko nezinu. bet ja jau krāsainā wonderlande, tad
saskaiti krāsas.


###