the art of self destruction - subjekts

kaut kā nesanāk vairs tā rakstīšana. njā, draugiem.lv dienasgrāmatu rakstīšanas ēra sen jau aiz muguras. bet dažs labs ik pa laikam iečīkstas ''uzraksti kaut ko, mums tā patika lasīt''.. nekā diža jau tur nebija. hujviņzin. vai, atvainojos par nepieklājīgo vārdu.
gribētos piespiesties ik-pa-divām-dienām kaut ko uzrakstīt. tikai šaubos vai sanāks.

pavasaris purvciemā piezagās kaut kā nemanot. uzbruka gandrīz vai. pēkšņi viss pavisam zaļš un apkārt maxxximai vairs nesmaržo pēc maxxximas un automašīnām stāvlaukumā. vai pareizāk būtu teikt nesmird. kaut gan benzīna smaržai (jā, es saku smaržai) nav ne vainas. T.D. ir iesaistījis Briedi geocachingā. tīri interesanta lieta, bet tas jau tagad laikam skaitās baigi stilīgi. kaķi kā vienmēr ārdās pa māju un māsa, kā vienmēr streso par universitāti. lai gan viņai jau vismazāk vajadzētu stresot. 
peldēšanās sezona sen jau atklāta. Briedi-es-peldējos-starp-ledus-gabaliem jau tāpat neviens nevarēs pārspēt. ja nu vienīgi kā Ģirts izteicās ''ja nu es peldētu zem ledus gabaliem..'' tikai sen vairs nav ledus un es tāpat šaubos, vai viņš to darītu. par Briedi gan es nešaubos. bet tas ir cilvēks ārpus jebkuras kategorijas. ja man būtu neizmērojama paciestība, es par viņu uzrakstītu grāmatu. ja man nebūtu pacietības, es viņu nemaz nelaistu iekšā dzīvoklī.

bet saule tikai spīd un žilbina acis.