Vakar biju uz ilgi gaidīto Bridget Jones 2. The Edge of Reason. MV pusi filmas bakstīja mani ar salmiņu, kamēr es, dziļdomīgi iegrimusi filmā, mēģināju apvaldīt asaras. Mans domīgums un gandrīz-bimbāšana turpinājās arī visu ceļu (5 pieturas) līdz mājām  un arī no pieturas līdz dzīvokļa durvīm. MV, protams, bija dziļā neizpratnē, un es jau arī būtu, ja viņš pēkšķi savilktu tik traģisku ģīmi un teju vai taisītos uz gaudošanu.

Pie visa laikam vainojama mana pāremocionālā un jūtīgā daba un ,protams, Renē, kas, manuprāt, ideāli atveidoja B.J. Jau filmas vidū sākās dažādas pārdomas par to, ka neviens nekad mani nespēs iemīlēt tieši tādu, kāda es esmu - vienmēr atradīsies kāds, kurš pajautās, kad es pēdējo reizi biju uz trenažieru zāli, vai arī izmetīs to,ka man ir pārāk īsi mati, es esmu pārāk jūtīga, pārāk daudz runāju un moralizēju. Un ar mani ir tieši tas pats, ir lietas, ko es nespēju pieņemt un, varbūt necenšos cilvēku mainīt, bet pavisam noteikti dodu 100 mājienus ar cirvi.

Vakar patiesi ik pa brīdim biju tuvu gaudošanai,bet šodien, šodien viss kaut kā izgaisis, izplēnējis B.J. efekts un atkal atgriežos normālās sliedēs, kur labi apzinos, ka nekad un nevienam nebūšu tieši tāda kā vajag un otrādi.

Cheers!