|
[Apr. 26th, 2004|01:23 pm] |
Beidzot piebeidzu Tīfentāles romāneli.
Jā, protams, dramatiskas beigas, asinis, balti palagi. ..bet kāpēc tā? Man gribējās laimīgas beigas. Skaistā, veiksmīgā, gudrā sieviete atrod tik pat skaistu, veiksmīgu un gudru vīrieti, rada skaistus, veiksmīgus un gudrus bērnus un dzīvo skaistu un veiksmīgu atlikušo dzīvi.
Kāpēc tā?
Tāpēc, ka tagad ir moderni būt nelaimīgam, vientuļam, nesaprastam, nemodernam un vēl sazin kādam. |
|
|
Comments: |
ekkk..tad būt man nemodernai tantai :)
Tāpēc, ka nevar jau pašā romāna sākumā pateikt kādas būs beigas. zūd intriga.
Beigas bija paredzamas. Kā jau visiem Rukšānveidīgajiem romāneļiem tam vajadzēja dramatisku un banālu nobeigumu. Laikam jāņem rokā kāda pasaku grāmatele, lai atrastu "..un tā viņi laimīgi dzīvo vēl šobaltdien".
Var jau arī noskatīties kādu Holivudas ražojumu. Pasakas ir ļoti interesanti lasīt.
Nē, nē, es negribu salkanas filmas, lai gan jāatzīst, ka tās retumis tomēr noder kā cukurūdens manai naivajai dvēselei. Gribu kādu literatūras gabalu, kura beigas nesastāv no naža dūrieniem krūtīs. Gribu tādu, kur nav beigu, kur lasītāju ,t.i., mani autors rosinātu domāt tālāk par beigām. Beigu nav. Nekad un nekam. Enerģija nezūd, tā tikai pārvietojas.
Viktora Igo "Nožēlojamie". Brīžiem liekas, ka šim darbam tiešām nav beigu ;) Bet ļoti labs, iesaku izlasīt. | |