| iešu klosterī |
[Feb. 19th, 2006|01:28 pm] |
Vakar beidzot sapratu, kāpēc ir tādi vīrieši, kas nekad nedejo. Tāds bija arī viens no maniem dārgajiem, kuru uz to pierunāt divu gadu laikā man izdevās ne vairāk kā divas reizes, un tās pašas tikai tāpēc, ka viņš bija visai pamatīgā reibuma stāvoklī. Viņa gadījumā šo nevēlēšanos vēl varētu saistīt ar kautrību, jo, cik nu es no tām abām reizēm atceros, kustējās viņš pat tīri labi, toties tagad es pavisam skaidri zinu, ka ir arī tādi, kam gluži vienkārši nekad mūžā to nevajadzētu darīt, nu vismaz ne sieviešu klātbūtnē, protams, ja vien viņi nevēlas nodoties mūžīgam celibātam.
Es tiešām nezinu, kā ir ar citām dāmām, bet vismaz manās acīs vīrietis zaudē muļķīgi lielu daļu savas vīrietības, ja nācies noskatīties, kā viņš lokās un staipās pa deju placi, kā tāds distrofisks ar epilepsiju slims skuķis no laukiem. Nu kā gan lai pēc kā tāda, pēc kā tik šausminoša, tik traumējoša, lai vīrietī vēl saskata kaut ko no seksuāla objekta?
Nekad vairs mūžā nevienā bārā, nevienā klubā, nekad vairs nevienam neuzsmaidīšu, citādi tas varētu nozīmēt, ka tas kāds tajā pat mirklī nāks un manā priekšā pataisīs sevi par pilnīgu muļķi, un man visu atlikušo vakara daļu nāksies mocīties ar briesmīgu vainas apziņu. |
|
|
| same shit - different day |
[Feb. 19th, 2006|06:05 pm] |
Īsti nezinu, kādu iemeslu dēļ esmu sev ieskaidrojusi, ka vīrietis spētu atrisināt visas manas nebūšanas, t.i., ka vīrietis spētu atrisināt visas manas neesošās nebūšanas, ka šis mistiskais viņš izvilktu mani no bedres, kuru pati sev esmu izrakusi un kurā pati ar galvu pa priekšu neatlaidīgi lecu iekšā par spīti tam, ka apkārtesošie cenšas mani no šī stāvokļa atbrīvot.
Kamēr šī mistiskā būtne (mans ideālais vīrietis (maita, cūka, es viņu ienīstu)) nenāk, esmu izdomājusi vēl vienu lietu par ko varētu raizēties, proti, ja nu viņš tomēr ierodas, bet es tāpat turpinu ar savu glīšo pierīti skriet tajā pašā vecajā sienā? Ko tad? Ja nu tas, ko es tik ārkārtīgi gaidu, tik ārkārtīgi vēlos, tas, pēc kā es tik ļoti ilgojos, ja nu tas neko nemaina? Man nezināmu iemeslu dēļ gribās visā vainot MV, jo viņš vairāk par visiem ir radījis manī tik sasodīti lielu nedrošības sajūtu, sajūtu, ka es nekad nebūšu gana laba ne sev, ne citiem, bet no tā jau nav nekādas jēgas, vai ne? Tad nu es mēģinu vainot visā sevi, bet arī tas neko nemaina. Mēģinu nevainot nevienu - nekā. Nu un tad vienā mirklī man burtiski gribas vemt no visiem šiem mēģinājumiem. Galva dulla, acis slapjas un es kārtējo reizi attopos, ka ir jau divi naktī, man nākošajā dienā jādodas uz lekcijām, uz darbu, bet es tam neredzu absolūti nekādu jēgu.
Laikam jāiet ārstēties. |
|
|