| iešu klosterī |
Feb. 19th, 2006|01:28 pm |
Vakar beidzot sapratu, kāpēc ir tādi vīrieši, kas nekad nedejo. Tāds bija arī viens no maniem dārgajiem, kuru uz to pierunāt divu gadu laikā man izdevās ne vairāk kā divas reizes, un tās pašas tikai tāpēc, ka viņš bija visai pamatīgā reibuma stāvoklī. Viņa gadījumā šo nevēlēšanos vēl varētu saistīt ar kautrību, jo, cik nu es no tām abām reizēm atceros, kustējās viņš pat tīri labi, toties tagad es pavisam skaidri zinu, ka ir arī tādi, kam gluži vienkārši nekad mūžā to nevajadzētu darīt, nu vismaz ne sieviešu klātbūtnē, protams, ja vien viņi nevēlas nodoties mūžīgam celibātam.
Es tiešām nezinu, kā ir ar citām dāmām, bet vismaz manās acīs vīrietis zaudē muļķīgi lielu daļu savas vīrietības, ja nācies noskatīties, kā viņš lokās un staipās pa deju placi, kā tāds distrofisks ar epilepsiju slims skuķis no laukiem. Nu kā gan lai pēc kā tāda, pēc kā tik šausminoša, tik traumējoša, lai vīrietī vēl saskata kaut ko no seksuāla objekta?
Nekad vairs mūžā nevienā bārā, nevienā klubā, nekad vairs nevienam neuzsmaidīšu, citādi tas varētu nozīmēt, ka tas kāds tajā pat mirklī nāks un manā priekšā pataisīs sevi par pilnīgu muļķi, un man visu atlikušo vakara daļu nāksies mocīties ar briesmīgu vainas apziņu. |
|