| same shit - different day |
Feb. 19th, 2006|06:05 pm |
Īsti nezinu, kādu iemeslu dēļ esmu sev ieskaidrojusi, ka vīrietis spētu atrisināt visas manas nebūšanas, t.i., ka vīrietis spētu atrisināt visas manas neesošās nebūšanas, ka šis mistiskais viņš izvilktu mani no bedres, kuru pati sev esmu izrakusi un kurā pati ar galvu pa priekšu neatlaidīgi lecu iekšā par spīti tam, ka apkārtesošie cenšas mani no šī stāvokļa atbrīvot.
Kamēr šī mistiskā būtne (mans ideālais vīrietis (maita, cūka, es viņu ienīstu)) nenāk, esmu izdomājusi vēl vienu lietu par ko varētu raizēties, proti, ja nu viņš tomēr ierodas, bet es tāpat turpinu ar savu glīšo pierīti skriet tajā pašā vecajā sienā? Ko tad? Ja nu tas, ko es tik ārkārtīgi gaidu, tik ārkārtīgi vēlos, tas, pēc kā es tik ļoti ilgojos, ja nu tas neko nemaina? Man nezināmu iemeslu dēļ gribās visā vainot MV, jo viņš vairāk par visiem ir radījis manī tik sasodīti lielu nedrošības sajūtu, sajūtu, ka es nekad nebūšu gana laba ne sev, ne citiem, bet no tā jau nav nekādas jēgas, vai ne? Tad nu es mēģinu vainot visā sevi, bet arī tas neko nemaina. Mēģinu nevainot nevienu - nekā. Nu un tad vienā mirklī man burtiski gribas vemt no visiem šiem mēģinājumiem. Galva dulla, acis slapjas un es kārtējo reizi attopos, ka ir jau divi naktī, man nākošajā dienā jādodas uz lekcijām, uz darbu, bet es tam neredzu absolūti nekādu jēgu.
Laikam jāiet ārstēties. |
|