| liktenis - sliktenis |
[Dec. 12th, 2005|08:57 pm] |
Liktenis ar mani kārtējo reizi izspēlējis ļaunu, bet, pat man pašai nākas atzīt - smieklīgu joku.
Sestdienas vakars, ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) barbits v.d. svinības. It kā jau pasākumam nav ne mazākais vainas, bet vienā brīdī sapratu, ka vairs nevēlos tur atrasties. Nemelošu - sajutos vienkārši neizsakāmi nožēlojami un vientuļi visu to salkano pārīšu vidū, pat neskatoties uz to, ka vairs tik ļoti nepārdzīvoju to, ka visas manas pēdējās attiecības beigušās vēl pat tā īsti nesākušas.
Tā nu es pamatīgi salijusi ierodos Orange un jau brīdī, kad paveras durvis, mans garastāvoklis stipri vien mainās uz pozitīvo pusi. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ reizēm došanās kaut kur vienatnē, pat, ja tas ir pieblīvēts bārs, liek man sajusties daudz labāk. Laikam jau man patīk vienai pašai pasēdēt, pavērot cilvēkus, patērzēt ar svešiniekiem vai arī vienkārši paklusēt un pamalkot, piemēram, džintoniku.
Izvērtās visai interesanta saruna ar blakus sēdošo Simōni no Vāczemes, paralēli smaidīga saskatīšanās ar kādu puisi, kurš, kā es tobrīd domāju, ir latvietis, bet, kā vēlāk izrādijās, Simōnes līdztautietis. Puisis, beidzot saņēmies, pienāk man klāt un lauzītā latviešu valodā saka, ka Latviski nerunājot, uz ko es, protams, nosmeju (ak es, ārzemnieku magnēts) un jautājoši attraucu, vai viņš runājot angliski. Jā, protams, viņu saucot Lars un viņš esot no Hamburgas. Tajā brīdī es sāku smieties vēl vairāk (ak es, vācu puišu vārdā Lars magnēts), jo, loģiski, ka atmiņā momentā atausa šī vasara un mans dārgais sakso-fōnists Lars, tagad jau jāsaka - Nr.1
Pēc nelielas papļāpāšanas pievienojos viņam un viņa Latviešu draugiem gājienā uz Pulkvedi, kur nopļāpājam līdz pat slēgšanai. Pēcāk dodamies meklēt kādu kafijvietu, kur varētu turpināt sarunas, nu jau divatā. Double (Trouble) Coffee uz Tērbatas ielas mistisku (tehnisku) iemeslu dēļ slēgts un vienīgais, kas man un viņam tobrīd nāk prātā ir Ģertrūded ielas Lulū.
Dzeru piparmētu tēju un pieķeru sevi pie domas, ka es nepārtraukti šausmīgi muļķīgi smaidu. Viņš arī. Spēlājām spēli kurš ilgāk saglabās nopietnu sejas izteiksmi, pārrunājam, šķiet, absolūti visu un, protams, ārkārtīgi daudz bučojamies. Jūtos laimīga un šo laimes sajūtu neizjauc pat tas, ka nepilnas divdesmit četras stundas vēlāk viņam jāsēžs lidmašīnā uz Hamburgu, jo trīs mēnešu darba periods Latvijā noslēdzies.
Atvadamies desmitos no rīta un atgriežamies katrs savā dzīvē.
Smaids no manas sejas vēl kādu laiku neizdzisīs, tomēr cerības par turpinājumu neloloju. |
|
|
