| 7. novembris |
[Nov. 9th, 2005|02:42 pm] |
Broken Flowers un pasēdēšana pie kafijas krūzes (uz brīdi aizmirstam, ka es nedzeru kafiju) kopā ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) arch, kurš no tiesas ir viens no retajiem cilvēkiem, kura kompānija man absolūti vienmēr uzlabo omu.
Pēcāk vēlēšanās nebraukt mājās ir tik spēcīga, ka, apzvanījusi pusduci cilvēku, kuri visi kā viens, protams, ir aizņemti, noguruši, lekcijās, darbā un pat Ēģiptē, dodos uz Elizabetes ielas Kabuki. Šoreiz izvēlos galdiņu pie loga ierastā beņķa pie konveijera lentes vietā. Malkodama savu ķiršu tēju un lēnīgi mērcēdama sojas mērcē sake-avakado plati veltos suši, caur stiklu no garāmejošajiem vīriešiem saņemu koķetus, bet no sievietēm aukstus un pētošus skatienus un nodomāju, ka tas laikam tāpēc, ka sēžu tur viena (un izskatos tik labi - vau, vau (ns sapratīs)).
Nolēmusi, ka došanās uz dokumentālo filmu K sunī būtu īsta izvirtība, atlikušās trīsdesmit minūtes līdz autobusam dodods pavadīt Zvaigznes grāmatnīcā, no kuras laukā izdodas tikt, atstājot tur trīs dienu pusdienu naudu un puskilo' pašcieņas. Šķiet, iegādātais Julia Llewllyn romānelis būs jāievāko, un neba tālab, lai saudzētu tā baltos, mīkstos vākus, bet gan tāpēc, ka es sajustos visai neērti un nožēlojami, ja kāds redzētu, ka lasu grāmatu uz kuras vāka lieliem burtiem rakstīts The Love Trainer; Men are like puppies. THEY NEET TRAINING. Sajūta aptuveni tāda, kā Šarlotei no S&C, kad viņa slapstijās gar I deserve to be loved, 10 tips for a lonely woman un It is OK to feel sad, lonely and pathetic grāmatu plauktiem. Vienvārdsakot - nožēlojami.
Reizēm es tiešām nevaru saprast vai manā dzīvē no tiesas norisinās šādi cheesy romāneļu cienīgi notikumi, vai arī man vienkārši ļoti labi padodas visa dramatizēšana un mana uztvere ir, ļoti atvainojos, pilnīgi sajāta. Tagad gan iestājies tāds kā miers, gluži kā kāda romāna nodaļā, kur galvenā varone jūtas vientuļi un nožēlojami tāpēc, ka būdama tikai 21 gadu vecu un (reizi par visām atļaušos sevi tā nosaukt) skaista, nejūtas laimīga un mīlama (par pašpietiekamību nemaz nerunājot), tikai tāpēc, ka visas pēdējās attiecības, ja tās vispār tā var dēvēt, beigušās ar lielu fiasko un liekas teju vai bezcerīgi satikt kādu, ar kuru rastos abpusējas simpātijas un būtu iespējams veidot attiecības. Parasti pēc šīm nodaļām seko tikšanās ar lieliskāko vīrieti uz pasaules, vai kaut kā tamlīdzīgi (zālē atskan histēriski un izsmejoši smiekli), bet ar to jau arī dzīve atšķirās no grāmatām, vai ne? |
|
|
