Below are the most recent 19 friends' journal entries.

Sunday, October 11th, 2026
slepena	8:36p	Šodien horoskopu aplikācija teica, lai dodos mājās, slēdzu ārā telefonu un guļu. Pamodos un devos pastrādāt, cerēju, ka šodiena būs viena no retajām reizēm, kad būšu tur viena. Nebiju gan, bija vairāk cilvēku nekā cerēju. Man nav problēmu neiekļauties kompānijās, man patīk būt neredzamai. Man nepatīk, kad mani cenšas iekļaut un tad iestājas klusums. Aizejot iztēlojos, ka viņi atviegloti nopūtās un teica, kā var iekļaut cilvēku, kurš negrib iekļauties? Es gribētu iekļauties, bet ne jau aiz žēluma. Tad jau labāk izlikties neredzamai, aiziet vēlot labu un cerot, ka nākamreiz tomēr būšu viena. Kompānijās gandrīz vienmēr esmu visjaunākā, vai arī pārējie ir jau iepriekš pazīstami, bet es vienkārši tur esmu. Man patīk neskatīties cilvēkiem acīs, kamēr neuzticos viņiem. Man patīk mēnešiem noklausīties pirms izlemt, vai vēlos paskatīties acīs. Man nepatīk runāt, ja nav nekā vērtīga ko pateikt. Ko vispār var pateikt cilvēkiem, kurus jau kaut kas vieno? Pārāk daudz norunātu plānu manā klātbūtnē, kuros nav manis. Ko man teikt? Vienkārši biju priecīga, ka netiku uzlūgta aiz žēluma. Tā nu devos prom, domājot, ka vajadzēja doties mājās jau agrāk. Lija lietus, bet lietussarga nebija. Izgāju cauri tunelim. Vairāki vīrieši gar sienām gulēja savās nokārtajās rokās. Muzikants vāca nost savu aprīkojumu. Tuneli piepildīja dūmakaina gaisma. Kāda seniore lūdza garāmgājējus, izstiepusi papīra glāzīti. Autobuss pie gājēju pārejas apšļakstīja puišus. Nopirku saldēto picu un čipsus. Parkā ir kāda māja, kas man atgādina pirmās mīlestības māju, lai gan nelīdzinās. Vienmēr tai uzmetot aci ceru, ka tur mīt kāds, kuru man ir jāsatiek. Iztēlojos, ka kādreiz viņu satikšu un uzzināšu, ka dzīvo netālu no manis. Mani uzlūgs ciemos, un tā būs tā māja. Tur noteikti būtu silti, man nebūtu jāiet tālu mājās. Lietū pat nepaspētu izmirkt dodoties uz mājām, bet neviens negribētu, lai dodos, tāpēc es tur paliktu ilgāk. Pārrados mājās. Dzeru tomātu sulu no kristāla glāzes. Uzzvanīju ābelei, nekas ko viņa teica mani neiepriecināja un nenomierināja. Nevajadzēja zvanīt, horoskops teica, ka jāatslēdz telefonu. Man nav jāpaļaujas uz nevienu, lai dotu man laimi. Vēdinu dzīvokli. Varbūt šodien esmu mēreni nelaimīga, varbūt apkārtējie vēlas no manis ātrāk atvadīties. Varbūt kaut kur mani gaida kāds, pie kura nevēlētos palikt es. Šausmas. Vismaz ne es viena šovakar esmu nelaimīgi neiekļauta. Man ir dota dāvana iekurināt krāsni, būs silti. Kungiem gar tuneļa sienām ir auksti. Šaubos, ka seniores glāze ir pilna. Rīt uz darbu nedošos. Pēc ārsta došos mājās. Lai Jums visiem ir jauks vakars! (Comment on this)
buzmura	2:41a	bezmiegs (Comment on this)
Saturday, October 10th, 2026
slepena	8:23p	Šodien bojāju visiem garastāvokli ar savu slikto garastāvokli. Esmu murgs tuvākajiem, ja todien neesmu pārspējusi pati sevi. Šodien uzvaru tikai kārtīs. Uzkrāsoju sarkanas lūpas un aizgāju nopirkt kurināmos kubiņus, sulu un kladi ar glaunu dāmu, ko man absolūti nevajag. Pārnācu mājās joprojām neapmierināta un uzvilkta, tāpēc devos pirkt ziedus, ko sen neesmu pirkusi pati sev. Ar ziedu pirkšanu vienmēr atsāku savas skaidrā būšanas. Nopirku trīs kātus ar sarkanām krizantēmām, dzeltenu ziedu, kas atgādina tropisku ezi un nelielu efeju podiņā. Līdzšinējie augi sen nav laistīti. Savukārt, ja laistu regulāri, tie mirst. Augt un ziedēt negrib jebkurā gadījumā. Jaunie puķupodi un melnzeme jau vairākus mēnešus gaida augošu mēnesi. Kad būs augošs mēness? Es nepaskatīšos. Pārnācu mājās. Dzeru tomātu sulu no kristāla glāzes. Vēdinu dzīvokli, pirms kurināt krāsni. Iznesu kompostu. Kājās ābeles mammas adītās vilnas zeķes. Sarkani mirgodams lādējas vibrators. Nesaklātajā gultā vāļājas silikona krāns. Netālu, ozdama pēc pelējuma, žūst masa. Vēl pāris reizes uzvarēju kārtīs. Romantiski nelietderīgs vakars. Šogad jāizstādās piecās vietās. Kāpēc? Man ir bail no papīra. Nesaprotu, kā un kāpēc atrodos visur, kur atrodos. Ai, neņemiet mani vērā, pēc pāris mēnešiem tāpat viduvēji lepošos ar sevi. Man vienkārši vajag papīkstēt. Saņemšos pēdējā mirklī un nožēlošu, ka nebiju saņēmusies tagad. Tāpat beigās viss būs mistiskā kārtībā. (Comment on this)
slepena	4:37p	Cerēju šodien pamosties agri, bet cerību nebija, jo aizmigu pirms astoņiem. Šķiet, ka nemurgoju, bet pamodos ar eksistenciālu tukšumu vēderā, kam nevaru atrast iemeslu. Brokastu vakariņās ēdīšu omleti ar spinātiem un siera grilmaizi ar ķiploku sviestu. Jāsāk atkal mēģināt ēst pilnvērtīgi. Pēc katras izlemšanas nedzert ir sajūta, it kā sāktu visu no paša sākuma. Nebeidzama vilšanās sevī. Vai tas ir tas, kā man pietrūkst, kad ilgstoši nedzeru? Apzinos, ka iepriekš noteikti bija daudz smagāk, tikai to esmu izslēgusi no atmiņas. Mēģināšu padarīt ko lietderīgu, turiet par mani īkšķus. Šovakar jādzer miega zāles cerībā, ka tomēr no rītdienas atkal būs iespēja pamēģināt būt cīrulim. Jānopērk kurināmie kubiņi, šovakar atkal iekurināšu krāsni. Varētu nopirkt arī tomātu sulu (Comment on this)
slepena	3:05a	Vakar devos dzert ar kolēģiem. Tā kā tas bija pirmais tāda veida saiets mūsu starpā, nevarēju atteikt. Pie reizes izlēmu uzdzīvot. Dzēru visus meitenīgos kokteilīšus, kurus vienmēr gribās dzert, bet nedzeru, jo nedzeru, vai pēc viena aliņa vajadzētu doties mājās vai vienkārši nav naudas. Naudas nebija arī vakar, bet mēs jau zinām, ka dzērājiem nauda atradīsies! Dzēru, dzēru, dzēru un turpināju dzert uz, nu, gandrīz tukša kuņģa. Man ļoti nepatīk ēst cilvēkos. Ja ēdīšu starp cilvēkiem, tad cilvēkam ir jābūt ļoti uzticamam, vai arī jābūt pietiekami lielai paziņu grupai, kur vieglāk būs būt neredzamai. Ar bijušo bija sekss varbūt vairākkārt, pirms ēdu viņa klātbūtnē. Ja reiz ēdīšu cilvēkos, tad ēdienam ir jābūt ļoti parocīgam, ko var ēst veikli, kam nav lielas varbūtības, ka kas kritīs, tecēs vai skanēs pārāk skaļi. Nedrīkst būt klusums, vēlams, lai kāds čāpstina. Es nevaru apēst pēdējo mutīti gandrīz nekad. Ja to cenšos darīt, tad ir regulāri jāiet spļaut ārā, jo it kā aizveras barības vads un aizliedz to kumosu norīt. Tā ir pieņemami darīt tikai mājās. Pēc gandrīz katra kumosa ir jānoslauka pirkstu galus salvetē. Dzērienus gan var dzert daudz un ilgi, nepastāv daudz risku. Arī ja notek vai izlīst, tas nav tik pazemojoši kā tad, ja notek vai nokrīt ēdiens. Tas arī pievienojās iemesliem, kāpēc agrāk katru dienu daudz dzēru un ēdu labākajā gadījumā reizi dienā. Tā nu es dzēru vakardienu tā, it kā tas būtu pilna laika darbs. Tā vietā būtu varējusi darbā nopelnīt tikpat vai vairāk. Vai atmaksājās? Kašķējos. Runāju pārāk daudz, atklāju pārāk daudz, redzēju pārāk daudz. Ienīstu apsēsties starp cilvēkiem, ar kuriem viss it kā ir kārtībā, un tad sadzirdēt pārāk daudz. Ieraudzīt kurš kuram patīk. Saprast, ka daudzi todien nepatīk. Sadzirdēt kā cilvēki izliekas. Apklust pietiekami, lai sadzirdētu, ko citi nepasaka. Tad atkal pateikt pārāk daudz. Ieraudzīt kā citi redz mani. Izjust uz savas ādas citu jau izpaustās aizdomas, ko esmu attaisnojusi. Izlikties. Noklusēt. Tad pārāk stipri nenoklusēt un nožēlot. Uzzināt, ka kādam, kurš simpatizēja uz veselām vairākām stundām, ir otra pusīte. Nopirkt vēl vienu dzērienu. Jautāt cigaretes, kad pašai beidzas un nauda jau ir nodzerta. Daudzi atteikumi. Redzēt, cik pārāki cilvēki sajūtas. Redzēt, kā uzmanības dalījums mainās pēc personīgās izdevības. Tad kāds atkal izliekas. Tad izliekos es. Vērot kā dzīvība un cerība apslāpst citos. Just kā dzīvība un cerība apslāpst manī. Jau sen būtu jādodas mājās, bet vēl jāpagaida, varbūt kas uzlabosies. Sākt smirdēt. Tad rodas sajūta, ka acis iet konusā, tad katra uz savu pusi. Citi kļūst pārāk emocionāli. Es kļūstu pārāk emocionāla. Runāt ar cilvēkiem, kuri negrib ar tevi runāt. Iztērēt pārāk daudz naudas. Muldēt. Iedzert vēl. Saprast, ka nekas šovakar neuzlabosies, vajadzēja doties mājās jau iepriekšējā bārā. Esmu priecīga, ka beigās vismaz atteicu doties uz klubu. Būtu nodzērusi vēl apkures naudu. Dodoties prom devos pie ābeles. Visa Rīga vakar šķita jocīga un neuzticama. Varbūt tāpēc, ka tā jutos, varbūt tāpēc, ka dzēru, bet varbūt tā vienkārši bija. Varbūt visa Rīga bija piedzērusies. Braucu pirmajā transportā, centos izturēt divdesmit pieturas neaizmiegot. Vēroju pretī sēdošo pāri, domāju, ka viņiem noteikti ir brīnišķīgi garlaicīgs vakars. Viņi aizbrauks mājās, pasēdēs katrs savā telefonā un aizmigs blakus. Viņus rīt sagaidīs brīnišķīgi ierasts rīts. Viņi sabučosies un dosies, kur dosies. Vēroju atspulgā meiteni. Man šķiet, ka viņa kaut ko domāja par mani. Drīzāk neko labu, bet šķiet, ka viņa arī saprata. Pārsēdos nākamajā transportā, ar ko nekad nebraucu. Visi tur bija jocīgi, jocīga biju arī es. Tad pie manis pienāca jauna meitene, skaista, iespējams, ka jaunāka par mani. Nezinu, ko viņa bija paņēmusi, nelikās dzērusi, drīzāk kādas dārzeņojošās ripas. Prasīja, vai nevaru uzzvanīt uz numuru, iedeva lapiņu. Nevarēju saprast, kādā valodā viņa runā, tāpēc runāju visās pēc kārtas. Joprojām nesapratu. Mēģināju zvanīt vienreiz, tad otrreiz. Bet tur tikai septiņi cipari. Pateicu, ka nepareizi uzrakstīts numurs. Viņa aizgāja. Piegāju atpakaļ pie viņas. Viņa tomēr runāja krieviski. Viņai bija lapiņas ar uzrakstītiem numuriem mazā, puscaurspīdīgā trauciņā un divi Actimel rokā. Knapi klātesoša prasīju, vai viņa dzīvo Rīgā. Knapi klātesoša viņa atbildēja, ka jā. Es teicu, lūdzu, dodies mājās. Viņa teica, ko viņa tagad, būdama pusceļā, griezīsies un pusstundu brauks atpakaļ. Es viņai teicu tici man, tā būs labāk, dodies mājās un guli. Līdzjūtīgi uzpliķēju uz pleca un tajā pašā mirklī bija jāskrien ārā. Mani visbiežāk atrod kāds, kuram ir vajadzīga palīdzība tad, kad esmu pietiekami piedzērusies, lai nebūtu spējīga būt sakarīga palīdzība. Ceru, ka melnmatainā meitene ar septiņu ciparu numuru izguļ savas ripas vai ko pie velna viņa bija paņēmusi. Ceru, ka blondā sieviete aiz manis bija sakarīgāka palīdzība par mani. Arī pagājušogad blandījos naktī pa Rīgu, piedzērusies ar pudeli somā. Šķērsojot gājēju pāreju, zebrai pa vidu mani apstādināja sieviete raudot, kurai palīdzību atteica garāmejošais vīŗietis. Viņa man jautāja, vai varot uzzvanīt. Mirkli apspriedu, bet kā es vispār varētu atteikt? Dzirdēju, ka viņa raudādama, mierinošā manierē saka savai meitai, lai nenāk pretī, lai neuztraucās, ka mamma drīz atnāks, mamma nav tālu. Kad viņa deva telefonu atpakaļ, prasīju, kas atgadījās. Viņa teica, ka viņas draugs izmeta viņu no mašīnas. Skaista sieviete bija, kopta. Šķiet, ka botokss arī viņai bija. Pateicu, ka viņa izklausījās pēc labas mammas, piedāvāju samīļoties, bet viņa atteica. Neilgu laiku atpakaļ, "Raudosas Sieviet÷# Meita" no manām kontaktpersonām pievienojās Telegramam. Lai gan knapi turējos nomodā, šķiet, ka no malas nenolasītos, cik biju izdzērusi un cik traki patiesībā bija. Tiklīdz iegāju pie ābeles, viss tapa skaidrs. Parasti noturu sevi līdz kam līdzīgam mājām, bet nonākot tur cita opera. Kaut ko apēdu, ierakstīju teikumu Cibā un aizmigu. Visu nakti murgoju. Vienā no murgiem pie manis pieskrēja skaista, maniakāli noskaņota meitene, smalka ar tumši sarkaniem, spīdīgiem matiem līdz pleciem. Viņa mani nogāza uz asfalta, izrāva matu un aizskrēja. Nopratu, ka viņa grasās mani nolādēt, tāpēc skrēju viņai pakaļ, nogāzu un atņēmu savu matu. Viņa histēriski smējās. Aina mainījās, un mani izsekoja vairāki, dažādu lielumu vīrieši. Kaut kur devāmies ar ābeli sabiedriskajā transportā un mani pārņēma nāvīgas bailes, jo zināju, ka viņi grib mani nogalināt. Murgā sapratu, ka neesmu nomodā. Dzirdēju, cik lēni sitas mana sirds. Bija klusi un neomulīgi, kā būt aizdomīgā tunelī, vienatnē. Daļa manis gribēja turpināt murgot, jo gribēju zināt turpinājumu, bet man bija tik ļoti bail, ka uz pāris minūtēm pamodos, lai tas beigtos. Tad atkal aizmigu. Bija nākamais murgs. Tajā paliels zīdainis gulēja uz trotuāra pie gājēju pārejas, gluži kā nesen redzētā, mirusī kaija, kas man atgādināja Svēto Cecīliju, ko redzēju pretī bērnudārzam. Zilais, mirušais un apbružātais bērniņš gulēja uz ietves un visi staigāja tam garām un pāri, nelikdamies ne zinis. Pamodos, nomazgājos, apēdu tomātmaizītes. Nožēlodama pagājušo dienu un savu lēmumu nomocīta, devos savā dienā, jo tā solījās būt laba. Bija arī. Saule bija minimāla un bija minimāls lietus un fantastisks vēsums paģirām. Uz mirkli ievīdējās varavīksne. Devos uz pasākumu, kam pieteicos jau sen atpakaļ. Tas bija labs pasākums. Jutās kā kultūras nams, bet labāk. Norunājām, ka turpināsim kopīgi apmeklēt tamlīdzīgus pasākumus. Tā bija veselīga un vērtīga vides maiņa. Satiku sen nesatikto, mīļo draudzeni un paķiķinājāmies. Nokļuvu mājās, dzīvoklis bija visai kāŗtīgs. Pagatavoju ēdienu vairākām dienām, kas nav ieilgušā pēdējā laika pusfabrikāti. Arī ķiploku sviestu turpmākajām sviestmaizēm. Izlēmu, ka no šodienas nedzeršu kā minimums mēnesi. Māc gan šaubas, ka nedzeršu Liepājā, ko plānoju apmeklēt pēc pāris nedēļām. Ja dzeršu, tad ceru, ka ne tērējot pati savu naudu. Vēl vairāk ceru, ka vispār nedzeršu. Nevaru pārdzīvot, cik daudz iztērēju vakar. Šovakar paēdu pilnvērtīgas vakariņas pirmo reizi ilgā laikā un pirmo reizi šoruden iekurināju krāsni. Ceru šonakt nemurgot. Horoskops saka, ka šīs dienas ir labas dienas pārmaiņu ieviešanai (Comment on this)
Friday, October 9th, 2026
buzmura	6:43p	lietaini pelēks un tukšs piektdienas vakars (Comment on this)
krissodze	1:09p	"Your work extends our idea of poetry. Do you have a personal definition of what poetry is? If prose is a house, poetry is a man on fire running quite fast through it." https://www.theguardian.com/books/2016/oct/30/anne-carson-do-not-believe-art-therapy-interview-float (Comment on this)
buzmura	12:39p	drīz lapu kokos nebūs tas atgādinājums vēl ilgāk uz tām paskatīties (Comment on this)
buzmura	12:03p	ieradies ciklons, liels vējš (Comment on this)
Thursday, October 8th, 2026
slepena	11:42p	Kaut es nekad nedzertu (1 Comment |Comment on this)
krissodze	10:19p	"un tavās ceriņzaru delnās zilās ugunīs deg skumjas melnas" i.z. (Comment on this)
buzmura	2:20p	šodien ārā ir ļoti silta, saulaina un skaista diena, tam par godu uzvilku savu spilgtāko jaku, kas sastāv no laškrāsas un gaiša ultramarīna kombinācijas par to priecājos visādi citādi esmu izslimojusi savādo vīrusu, pēc kā jutos ļoti dumja vairākas dienas, tagad vēroju uzlabojumus - varu padarīt darbus, vienīgi gribu tos visus darīt vienlaikus (1 Comment |Comment on this)
Tuesday, October 6th, 2026
citaantonija	12:20a	Pazudušais R burts Reizēm dzīvē mēdzu izdomāt dīvainas atrunas, taču sapņos tās kļūst vēl absurdākas. Kad man pārmeta, ka labs teksts ir pārvērsts par sprediķi, atbildēju, ka klaviatūrai nedarbojās r taustinš un tāpēc teksts ir tik maigs, bez neviena r burta. (2 Comments |Comment on this)
Monday, October 5th, 2026
krissodze	8:23a	Kopš vakardienas man pa visu ķermeni ir sarkani pleķi, kas kasās un izskatās, ka mani viesnīcā latgale sakodušas kkadas blaktis. Drausmīgi. Brauciens bija labs, bet šis gan nepatīkami. To be fair, tā viesnīca kaut kā tā arī izskatījās, ka tā var notikt (3 Comments |Comment on this)
Sunday, October 4th, 2026
krissodze	9:38a	Labrīt, esiet sveicināti valstī, kurā turpmākos 4 gadus visa kultūra un izslavētais "latviskums" tiks vērtēts pēc ekonomiskā izdevīguma kritērija. Būs jautri. Tikmēr visi Apvienotā saraksta vēlētāji ar laiku kļūs par lohiem, diemžēl tas ir neizbēgami. (6 Comments |Comment on this)
slepena	1:26a	Šorīt, ap pusdienlaiku, mani pamodināja ābeles ierašanās ar dažādām praktiskām, sadzīviskām dāvanām. Pēc pagājušās nakts politiskā bezmiega, nācās žigli celties un žigli taisīties, lai dotos uz vēlēšanām. Sagatavojos tā, lai pa gabalu nebūtu skaidrs, ka smirdu kā vakardiena. Tas nekas, jo izejot ārā smaržoja kā pavasaris un kā mājas, labajā Latvijas nostūrī. Šīs ir mūsu pirmās vēlēšanas Rīgā. Uzreiz pēc tām bija žigli jādodas satikt savu gadiem nesatikto, pirmo mīlestību. Ceļā uz mūsu tikšanās vietu klausījos skaņdarbus, ko klausījos, kad aktīvi viņu mīlēju. Mazliet baidījos. Ko tad, ja, satiekot viņu atkal, mīlēšu viņu tāpat joprojām? Tas mani nebiedēja pietiekami, lai izvēlētos skaņdarbus neklausīties. Satiku viņu un apskāvu. Nejutu neko, no kā baidījos. Es patiešām esmu brīva no ikviena. Lai turpinātu Liepājā iesākto tradīciju, uzdāvināju viņai vēl vienu krūzi, kas turpina jau iesākto dāvināto krūžu tematiku. Viņa izskatījās citādāk. Tumšāka, bet joprojām silta. Viņas acis ir kļuvušas duļķainākas. Ceru, ka tas bija tikai kāds man neatklāts nogurums. Viņas nostāsti neraisīja aizdomas par citiem, slēptiem iemesliem. Padzirdēju pirmos jaunumus ilgā laikā par manu izbijušo viņu, savu izbijušo Sauli. Dzirdēju citus jaunumus par sen neapspriestiem, pazīstamiem personāžiem. Uzzināju, par ko ir kļuvis viņas tēvs, bet to informāciju papildināšu gadiem vēlāk. Iespaidīga informācija! Tajā ir novērojams arī kāds cikls. Uzzināju, ko viņa dara un ko viņa plāno. Senāk viņa smēķēja Parlamentus, šoreiz viņa smēķēja cigaretes no Portugāles, lai gan tagad ikdienā smēķē tinamo tabaku. Uzjautāju, vai pie viņas ir grāmata, ko gadiem atpakaļ viņai uzdāvināju. Viņa teica, ka nē, nav. Es jautāju, kā! Kāpēc? Viņa atbildēja, jo toreiz liku to nodot tālāk, lai turpina iepriecināt citus. Pēkšņi vairs pārlasīt kādu lappusi no tās grāmatas nebija svarīgi. Vienkārši biju priecīga par piemirsto ģēniju sevī. Grāmata, ļoti iespējams, kādu priecējot kaut kur Rietumeiropā. Viņa piedāvāja man kādreiz doties ar viņu rāpties akmeņos, piedāvāja nosūtīt daļu no sevis uz Franciju. Lai vai cik brīnumaini viss neskanētu, pagaidām tās ir tikai varbūtības. Mēs kopā devāmies atvadīties. Viņa man jautāja, vai joprojām rakstu. Es atbildēju, ka jā, rakstu. Svešinieks, šķērsodams mūsu ceļu, izvēlējās nenoklusēt, ka esam skaistas. Viņas attieksmē bija jaušama neuzticība par svešinieka piezīmi, bet es nevarēju aizvērties par brīnumiem. Viņas brīnumi šodien bija skeptiskāki vai kautrīgi, tas bija neierasti. Viņa jau bija tā, kura man iemācīja redzēt daudzus no brīnumiem. Kur gan ir noslēpušies viņas brīnumi? Atvadījāmies laikam uz Baznīcas ielas, es neorientējos Rīgā. Viņa devās tuvāk jūrai Liepājā, es devos tuvāk jūrai Jūrmalā. Atvadījāmies katra ar savu ceļa vēju. Ātrā solī smaidīju visu ceļu līdz stacijai. Klausījos mūzikas sarakstu, ko iesāku taisīt vakarnakt, kā smadzeņu atkopšanas terapiju pēc politisko debašu skatīšanās. Tajā esmu iesākusi apkopot dziesmas no mana mīļākā Cibas profila. Nokļuvu Jūrmalā. Apskatījos, kas labs muzejā. Devos uz nākamo mērķi, jūru. Ceļā smaržoja pēc brīnumsvecītēm. Muzicēja kāds Majoru opītis. Gaiss sāka garšot ne tikai pēc labas dienas, bet arī kādas apšaubāmas izvēles. Attapos pie vēl viena Brīnuma, tam pa kreisi bija vīna bode. Nopirku mini pudeli ar savu mīļāko sarkanvīnu. Pludmalē bija negaidīti pārāk daudz cilvēku. Pavēroju vārnas, pieelpojos jūraszāles un drīz vien devos projām. Pateicu garāmejošajam metāla detektora kungam "Cik forši!". Cerēju agrāk nokļūt mājās, lai varētu beidzot izdarīt ko lietderīgu, iekapsulēt šodienas emociju pārpilnību materiālā. Vilcienā pirksti izlēma, ka tomēr ir jāsauc spontānāko draugu un jāturpina baudīt silto oktobra sestdienu. Uzdāvināju viņam kastani. Turpinājām ar jaunu vīnu un priecājāmies. Tad pakašķējāmies. Nekas nopietns, viņš ātri saprata, ka man ir taisnība. Devāmies paēst, atgriezāmies. Iedzērām vēl un atvadījāmies. Atteicu citu rītdienas tikšanos, cerībā, ka beidzot ko lāgā paveikšu. Pārrados mājās Teslā. Esmu piepildīta un nogurusi. Viss ir citādāks vēlreiz. Esmu pavisam, pavisam brīva! Esmu ar visiem un visur. Atnāku un aizeju. Manā gultā mani sagaida tikai mani sapņi un tikai mani murgi. Es mīlu katru svešinieku tieši tik ilgi, līdz paeju tam garām. Tad neatskatos. Pat ja atskatītos, es neredzētu, jo nenēsāju brilles. Vairs neožu kā vakardiena, bet smaržoju kā šodiena. Mana pirmā mīlestība ziņā nosauca mani par sauli, bet izlaboju, ka esmu staru terapija. Tas nekas, tā ir iesācēju kļūda. Esmu tik pateicīga, ka ābele no rīta atnāca, saklāja manu gultu, tad aizgāja. Viņa man šodien pateica, ka protu mīlēt un dzīvot. Šodien nestaigāju, bet plīvoju pāris milimetrus virs zemes. Garāmgājēji pat nenojauta, ka nepieskaros zemei. Tas būs mūsu mazais noslēpums. Šovakar dzeršu liepziedu tēju. Šodien vēlreiz esmu mīlējusi visus un neiemīlējusi nevienu. Esmu bagātākā meitene uz savas ielas, varbūt arī pasaulē. Eolika - Tava Atnākšana (Comment on this)
Saturday, October 3rd, 2026
slepena	5:20a	Esmu uzzinājusi (sajutusi ar doto mājienu palīdzību), ka pazīstamie ir uzrakuši manu Cibu. Un ne tie pāris, kuriem esmu ieminējusies par šo profilu. Tiem cilvēkiem vispār nav saistības ar šiem cilvēkiem. Kādam vienmēr ir jāizbojā jautrību! Ciba nav pagrīdē pietiekami. Manam slepeni publiskajam ekshibicionismam ir pienācis gals. Nāksies noklusēt savas šī brīža spilgtākās emocijas un apšaubāmākos notikumus. Turpināšu runāt par neslepeniem notikumiem, ko pļurkstu visiem. Gan jau tāpat turpināšu autobiogrāfēt savu dzīvi, tikai ar gadu atkāpi. Ko jutu šodien, varēsiet izlasīt pēc pāris gadiem. Drīzumā gaidiet to, kas notika pirms piecpadsmit! Šodien došos uz vēlēšanām. Satikšu ābeli un vēlāk arī savu pirmo mīlestību. Neesmu viņu satikusi gadiem. Uzgāju @aurora_borealis profilam Cibā. Kā es gribētu zināt, kas viņa ir un kā viņa raksta šodien, 16. gadus vēlāk. Noteikti kādreiz esmu apsiekalojusies, šķērsodama viņas ceļu (Comment on this)
slepena	5:08a	Goldie glezno? Var kaut kur apskatIt? (Comment on this)
slepena	4:27a	Pirmsvēlēšanu pārdomas: 1) Kādam derētu arī Šleseram iemācīt, ka nav "patreiz" 2) Izlaiziet kāda Stepaņenko pežu beidzot 3) Novērtēju kā Valainis apkaunoja Kulbergu Raiņa jautājumā 4) Kurš to Hermani vispār tur ielaida. Kā pirksts dibenā, lai cik seksīgi tas neizklausītos 5) Par spīti manam optimismam un cerībām, man tiešām ir tikai viena opcija, par ko balsot Es varu, jo nebraucu ne ar velo, ne auto. Brauciet ar sabiedrisko un ostiet apčurājušos večus kā es, nebūs par ko sūdzēties Viņi visi ir neciešami, izņemot Šuvajevu. Tas vismaz nesprēgājot pieturās pie savām vērtībām, sakarīgi atbild un šķiet cilvēcīgākais Kopš esmu nozudusi no Cibas, jūs esat palikuši vēl vairāk šizo. Es jūs mīlu, nesajūciet prātā pavisam, lai jums viss labi (Comment on this)