...

Cik, pametot studijas, laba, viegla sajūta. Vēl labāk, ka uz vienu no vienīgajiem interesantajiem priekšmetiem var pat turpināt iet. Tā, lai nav pavisam daudz brīva laika, ko nav kur likt šajā lielajā bezjēdzībā. Jāpārdzīvo nejauši radušās trīs brīvdienas, kas mani drīz sagaida. Atklāsme, ka tās ir veselas trīs, nevis viena, kā es ar visam atstrādāšanām plānoju, ir baisa. Bet nu vismaz būšu viena, un aizmiegot neviens man nekritīs uz nerviem ar latviešu seriāliem un māmiņu klubu. Varēs atkal iet uz mežu ķert prieku no histēriskiem nežēlīgiem pašdestruktīviem jokiem ar vienīgo cilvēku, kas man Latvijā vēl sagādā prieku.
Šī nedēļa ir vegānisma atkalatgūšana. Pēc vakardienas sarunas arī jūtos mazliet mazāk vainīga, it kā jau pietiek ar to, ka es maksimāli cenšos, varbūt jāizbeidz arī lasīt “joka pēc” visādas radikāļu lapas, jo nekāds joks tas vairs sen nav, bet pašai savas sirdsapziņas nepārtraukta piļīšana. Viņiem nav taisnība. Pat ja ir. Drausmīgi, ka Šveice mani izsita no līdzsvara ne vien uz pašu Šveices laiku, bet pat pusotru nedēļu pēc.
Ja es vismaz dzīvotu labi un sakarīgi, būtu jēga, bet ja es pat nespēju to darīt pēc pašas izvēlētajiem noteikumiem…
Labi, nekas. Viss ir labi. Toties darbs tīri neslikti iet uz priekšu, tik labi patiesībā, ka man ir ļoti žēl, ka drīz man būs jāmeklē atkal kaut kas jauns un tizls. Un atvaļinājumi. Vēl trīs lieliskas nedēļas, viena no tām pat skaitās kā īsts brauciens, es sen esmu gribējusi braukt uz Gruziju. Citādos apstākļos, pēc pavisam cita, jau kādreiz pie alus glāzes kaut kur Atēnās izrunāta plāna, bet cik tad daudz tie ilgtermiņa “kaut kad” plāni ir vērti. Varbūt arī Polija būs neslikta. Tiktāl sevi pārliecināju, ka tā nav parastā Polija, bet kaut cik skaistāka. Satikšu savu mīļoto, to jau pat Polijā var (es būšu mazliet pat vīlusies, ja man patiks, ņemot vērā manu lielo spītīgo meh aizspriedumu pret Poliju). Un vēl, es nopirku autobusa biļeti. Vienā virzienā, atpakaļceļam neder datumi, bet varbūt kaut ko izdomāšu, jo, lai gan es domāju, ka tas būs mans pēdējais stopēšanas brauciens, varbūt es padošos jau pirms tam. Es vairs nevaru, man pārāk nepatīk cilvēki, lai diennaktīm ilgi ar viņiem runātu, ar katru otro zīmju valodā bez kopīgi zināmajiem vārdiem un katru desmito mēģinot pierunāt mani neizvarot vai neizmest kaut kur ceļmalas grāvī. Un es nezinu, kurā brīdī man cilvēki sāka nepatikt, kurā brīdī es tā noguru un kurā brīdī es vairs nevaru teikt, ka dzīva un mājās es jūtos tikai ceļā. Varbūt es vienkārši nekur nejūtos dzīva. Pat ceļā nē. Varbūt arī nevajag, bet, sasodīts, gribās gribēt dzīvot. Ir vientuļi un hroniski garlaicīgi.