...

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Pirmā patiesi milzonīgā pretīgā lietusgāze, nu tieši dienu pēc tam, kad uzšuvu sev sen kāroto lietusmēteli, kas īpaši ērts braukšanai ar riteni. Kārots gan nebija tāds lupatas gabals, bet pareizi sasienot, izskatās tieši tā, kā man vajag, un, sagrabinot visas iespējamās auduma atlaides tizliem sveramajiem atgriezumiem, izmaksāja man šis prieks 3 eiro, gandrīz tikpat cik vienreizlietojamie polietilēna maisi, ko ar šausmām atceros no svētceļojumiem vējā piepūšoties un tad pielīpot kājām, un tad saplēšoties un lidinoties apkārt krāsainās pretīgās dabu čakarējošās strēmelēs. Tiešam prieks par sevi, redzēs, cik ilgu laiku man vajag, lai saplēstu šo. Protams, varētu arī kārtīgi, ar kabatām un rāvējslēdzēju, un glītām vīlēm, bet jebkas, ko šuju mājās, tiek pavadīts ar sarkastiskiem un wannabe izpalīdzīgiem tēva komentāriem, uz kuriem mans prāts spēj reaģēt tikai ar iekšējiem pie katra viņa vārda arvien skaļākiem "aizveries, aizveries, aizveries". Jāatzīst, apmēram tā mana zemapziņa reaģē uz gandrīz jebko, ko viņš saka vai dara, ne tikai uz viņa svēto šūšanu. Man pat liekas, viņš daudzos aspektos kļūst jēdzīgāks, pat uzticēšot man vienai pašai savu vēl nenopirkto mašīnu, un pat izteica vēlmi auklēt manus bērnus (kurus, pat ja man tādi būtu, es ar viņu neatstātu ne uz pusstundu), un man laikam jāmēģina izslēgt tā sterva, kas automātiski manā vietā sarunājas ar viņu. Nu, varbūt kādreiz. Jebkurā gadījumā pēc vecāku apmeklējuma man vajag "iet meklēt kokus". Izstaigājām jau gandrīz visas zaļās Rīgas vietas, sūdzoties par dzīvi un smejoties par savām diagnozēm, un tas ir vienīgais, kas palīdz, žēl, ka šodien nesanāk.Tā vietā atgriežos pie uz brīvdienām aizmirstiem nemazgātiem traukiem un ukraiņu attiecību šoviem fonā pāris metru attālumā no manis. "Šim pārim nekas nesanāks. Viņš ir Strēlnieks". Jā, bezjēdzīgā diena. No kurienes gan lai jēga rastos.
Nepatīk doma, ka māsīca atlidos uz pāris stundām uz kāzām. Tā jau man vienmēr prieks viņu satikt, bet tagad ir papildus sociālais spiediens par to, ka tas ir LIELS NOTIKUMS. Nez kāpēc tas ir tik šausmonīgi LIELS visiem, kurus tas neskar necik. Vecmammai, kas gatava man noziedot gadu desmitiem krātās deficītpreces sadzeltējušu galdautu un idiotisku puķainu šķīvju formā. Tantei, kas svinīgi pasludina, ka tagad es esmu veca un beidzot atradīšu savu laimi trauku mazgāšanā līdz kamēr atradīšu labāku vīru. Ja paveiksies. Cerību gan esot maz, jo paveicās parast smukajām. Visādi citādi jau man doma par precēšanos patīk.
Pārdozēt kafiju un nodzīvot vēl vienu 50 h darba nedēļu, ļoti labi, ar visām mēnešreizēm, sātana izgudrojumu, kura dēļ visu laiku sajūta, ka gribas vemt un ģībt un nevar ne sēdēt, ne gulēt no sāpošas muguras, un trauksme neļauj celties augšā pārāk bieži uz tualeti, pēc ūdens vai vienkārši kaut cik pakustēties, lai mazinātu sāpes, jo durvis čīkst, tas kaitina kolēģi, un trauksme neļauj pievērst sev pārāk daudz uzmanības, ņemot vērā, ka man jau tā ir no viņas paniskas, nosacīti neizskaidrojamas bailes.
Neveiksmīga radošā eksperimenta (kā absolūtais vairākums manu radošo eksperimentu) dēļ tagad varu grauzt 2 kilogramus pavisam pretīgu karamelīškonču. Bērnībā tā būtu pavisam īsta paradīze.
* * *
Cik, pametot studijas, laba, viegla sajūta. Vēl labāk, ka uz vienu no vienīgajiem interesantajiem priekšmetiem var pat turpināt iet. Tā, lai nav pavisam daudz brīva laika, ko nav kur likt šajā lielajā bezjēdzībā. Jāpārdzīvo nejauši radušās trīs brīvdienas, kas mani drīz sagaida. Atklāsme, ka tās ir veselas trīs, nevis viena, kā es ar visam atstrādāšanām plānoju, ir baisa. Bet nu vismaz būšu viena, un aizmiegot neviens man nekritīs uz nerviem ar latviešu seriāliem un māmiņu klubu. Varēs atkal iet uz mežu ķert prieku no histēriskiem nežēlīgiem pašdestruktīviem jokiem ar vienīgo cilvēku, kas man Latvijā vēl sagādā prieku.
Šī nedēļa ir vegānisma atkalatgūšana. Pēc vakardienas sarunas arī jūtos mazliet mazāk vainīga, it kā jau pietiek ar to, ka es maksimāli cenšos, varbūt jāizbeidz arī lasīt “joka pēc” visādas radikāļu lapas, jo nekāds joks tas vairs sen nav, bet pašai savas sirdsapziņas nepārtraukta piļīšana. Viņiem nav taisnība. Pat ja ir. Drausmīgi, ka Šveice mani izsita no līdzsvara ne vien uz pašu Šveices laiku, bet pat pusotru nedēļu pēc.
Ja es vismaz dzīvotu labi un sakarīgi, būtu jēga, bet ja es pat nespēju to darīt pēc pašas izvēlētajiem noteikumiem…
Labi, nekas. Viss ir labi. Toties darbs tīri neslikti iet uz priekšu, tik labi patiesībā, ka man ir ļoti žēl, ka drīz man būs jāmeklē atkal kaut kas jauns un tizls. Un atvaļinājumi. Vēl trīs lieliskas nedēļas, viena no tām pat skaitās kā īsts brauciens, es sen esmu gribējusi braukt uz Gruziju. Citādos apstākļos, pēc pavisam cita, jau kādreiz pie alus glāzes kaut kur Atēnās izrunāta plāna, bet cik tad daudz tie ilgtermiņa “kaut kad” plāni ir vērti. Varbūt arī Polija būs neslikta. Tiktāl sevi pārliecināju, ka tā nav parastā Polija, bet kaut cik skaistāka. Satikšu savu mīļoto, to jau pat Polijā var (es būšu mazliet pat vīlusies, ja man patiks, ņemot vērā manu lielo spītīgo meh aizspriedumu pret Poliju). Un vēl, es nopirku autobusa biļeti. Vienā virzienā, atpakaļceļam neder datumi, bet varbūt kaut ko izdomāšu, jo, lai gan es domāju, ka tas būs mans pēdējais stopēšanas brauciens, varbūt es padošos jau pirms tam. Es vairs nevaru, man pārāk nepatīk cilvēki, lai diennaktīm ilgi ar viņiem runātu, ar katru otro zīmju valodā bez kopīgi zināmajiem vārdiem un katru desmito mēģinot pierunāt mani neizvarot vai neizmest kaut kur ceļmalas grāvī. Un es nezinu, kurā brīdī man cilvēki sāka nepatikt, kurā brīdī es tā noguru un kurā brīdī es vairs nevaru teikt, ka dzīva un mājās es jūtos tikai ceļā. Varbūt es vienkārši nekur nejūtos dzīva. Pat ceļā nē. Varbūt arī nevajag, bet, sasodīts, gribās gribēt dzīvot. Ir vientuļi un hroniski garlaicīgi.
* * *
Prātā paralēli darbam skrullēju cauri brīvdienu sarunai. Pārdzimšanas, Visuma intelekts, viss notiek kā tam jānotiek, liktenis. Domāju, kurš, nu kurš izskaloja prātu šim bezgala prātīgajam puisim, viņš tik tiešam nebija tāds, kādu es viņu no mūsu komunikācijas laika atceros. Es arī neesmu tāda. Pārdzimšanas, liktenis... Man bail, tālaika es arī ir vainojama pie šī sviesta, kas notiek viņa galvā. Būtu ļoti skumji, ja tā, tad es patiesi justos vainīga. Protams, es nezinu, kā bija patiesībā, bet tik un tā, viss šis enerģiju murgs tika laists nepiedodamos daudzumos cauri manu paziņu prātiem. Trīs bērni un dzīvokļa parādi? Sadedzini šo svecīti...
Vakar mani nosauca par nāves eksperti, mēģinot atrast pašnāvnieku statistiku. Uzjautrinoši tajā kontekstā. Jo neviens labāk par viņu nezina manu tizlumu un iesācējlīmenību nāvē, nevienam citam nav gadījies tā kā svētajai dievmātei sēdēt manas gultas kājgalī ar norūpējušos skatienu. Vienmēr manā prātā paliks šī aina. Ļoti mīļi, bet vēl jo vairāk - ļoti uzjautrinoši, ņemot vērā visas citas muļķības, kas tad notika, bet ko es necik neatceros. Eh.
Rīt būs labāka diena.
* * *
Liekas, pamazām nomirst mūsu DD grupa, kas ir bezgala skumji, jo man sāk iepatikties arvien vairāk. Tīri patīkama, pilnīgi fentezijīga atslodze, tieši tāda, kādas pietrūka, kad realitāte ir pilnīgi, pilnīgi pelēka, neskatoties uz visām labajām un potenciāli nākotnē vēl labākām lietām. Īpaši šajā versijā, kad uz daudziem noteikumiem acis tiek pievērtas un iztēle nav ierobežota pilnīgi ne ar ko. Sajūta, ka reizēm mēs tīšām braucam sižeta nejēdzības auzās, lai tas stāsts būtu pēc iespējas aizraujoši bezsakarīgāks, arvien tālāks un tālāks no īstās pasaules, kas nevienam no mums ne patīk, ne padodas. Nu nekas, redzēs, kas būs pēc divām nedēļām, kad ir izredzes tomēr sanākt visiem kopā.
(Un kamēr es te to lēnām rakstu, iznīcinot savu ķermeni vienlaicīgi ar pārlieku sāls, cukura un kofeīna daudzumu, manu istabas mieru izjauca kristīga bērnudārza audzinātāja, kas savas pedagoģiskās iemaņas daudz labprātāk slīpē uz bērnu vecākiem un arī manis, vienkārši visiem, kas jau pacmit gadus ir pāri viņas audzēkņu vecumam)
Ārsts prasīja, a priekš kam es vispār gribu gribēt dzīvot? Jādomā, ko nākošreiz pēc mēneša atbildēt...
* * *
"Everything is the same disgusting shit :) "
Un Noriņai, kas to teica, ir neierobežoti liela taisnība. Protams, ja es turpinātu būt Hornšo, tas uz mani attiektos vēl vairāk. Katru reizi kad es gribu sūdzēties, es atgādinu sev, ka toties neesmu Hornšo. Un vēl man ir skumji, ka viņa tur ir, ar visu savu lieliskumu un tik fantastisku piemērojamību sabiedrībai un pasaulei (apbrīnojamā veidā neesot garlaicīgai, neskatoties uz to), ka tā ir izšķiešana sevi iespundēt tajā iestādē, es vienkārši gribētu būt tāda kā viņa. Protams, kad viņa būs Kambodžā un Malāvijā, un vēl desmit citās vietās es domāšu citādi, man skaudīs un es gribēšu, kaut es būtu izturējusi. Jo nekas daudz jau pa trijiem gadiem netiek palaists. Everything is the same disgusting shit arī mūsu tā saucamajā "reālajā pasaulē". Īpaši to var redzēt gada noslēguma pārdomās, jo es vienmēr ļoti agri ieslīgstu savos apņemšanos un paveikto lietu sarakstos, un šoreiz man vienkārši nav, ko rakstīt. Dabūju darbu, strādāju. Iestājos maģistros, studēju. Katru dienu, visu laiku. Katru gadu, visu dzīvi. Nu labi, pirmszziemassvētku skumjām ir tā pozitīvā naivuma piegarša, ka var cerēt no jaunā gada visu sākt citādi
* * *
Esmu pārāk ātri pieradusi pie stabilas algas un paaugstinājusi savas komfortprasības. No otras puses, pie sava 60+ stundu aizņemtības grafika nekāda centīgā šefpavāre es tāpat nevarētu atļauties būt un kompensējošie gardumiņi mani uztur pie dzīvības, lai nesāktu raudāt un nesabotētu savu dzīvi, bet pacietīgi gaidītu decembra vidu. Kaut kā mistiski jāsamazina izdevumi ikdienā, jo no visiem lielajiem plāniem pilnīgi reibst galva un visu, visu gribās, nevar atteikties ne no atvaļinājuma Šveicē ne kāzu ceļojuma, ne glītiem sīkumiem un vīna. Jā, kaut kā dzīve mani bezdievīgi izlutinājusi pēdējā laikā. kaut kāda balstiņa galvā čukst, ka tūlīt, tūlīt viss sabruks un atgriezīsies ierastajās izmisuma sliedēs. Pārmaiņas pēc par to var nedomāt.
Jādomā toties par mācībām, kas kā tumši rēgi glūn no visiem stūriem, kamēr es ar foršo draudzeni pushistērijā gulšņājot uz viņas matrača un dzerot vīnu smejos par depresiju, mūsu diagnozēm, ārstiem un izrakstītajām zālēm. Tā vietā būtu jāizlasa tā nelielā kaudzīte ar publikācijām, ko par maanu tēmiņu vaar dabūt. Grūti lasīt, sāk piemirsties angļu valoda. Ne jau tādā īstas aizmiršanas līmenī, protams, bet bija vieglāk veidot korektus teikumus un izteikt un saprast domu, kad katru dienu visu laiku nepārtraukti tajā sarakstījos. Laiks iet, cilvēki mainās. Es esmu tik ļoti saplūdusi ar šo filosofiju, ka grūti noticēt, ka, liekas, kāds tomēr beidzot būs pavisam un pa īstam. Zināt jau, protams, nevar, un esmu tā domājusi visu laiku, katru reizi, bet kaut kas man liek domāt, ka šoreiz es esmu tuvāka tam mistiskajam mūžīgās tuvības jēdzienam, nekā jebkad.
Vispār man patīk precēties. Es varu izvēlēties jebkādas drēbītes, ko citādi nebūtu saņēmusies nopirkt un neatrastu iemeslu uzvilkt. Un man patīk, ka viss notiks pēc mana prāta, ne tāpēc, ka es būtu spītīgāka, bet tāpēc, ka ar vislieliskāko cilvēku pasaulē mums it viss sakrīt.
* * *
Diena pa gultu vampīgrāmatas noskaņās. Ļoti pietrūkts divu brīvdienu nedēļā - vienu vajag, lai gulētu līdz vieniem, otrajā var sākt būt produktīvai. Tā vietā rīt jāatgriežas elles skrējienā bez pārtraukuma līdz Ziemassvētkiem. Es daudz ko nesaprotu, bet visvairāk es nesaprotu, kāpēc es to visu izturu. Tagad man blakus tiek skatīts Māmiņu klubs un jūsmots par plastmasas glāzīšu sniegavīriem. Nē, es nesaprotu, kāpēc es to visu izturu.
Labi, ka ir tādi vakari, kad var skatīties depresīvus cinisma un seksa pārpilnus seriālus un muldēt par neko ar brīnišķīgiem cilvēkiem, dzert nejēdzīgu baltvīnu un, kā gandrīz katru reizi, nedaudz pieminēt to pirmo satikšanās dienu, kad abām radās tik nepareizs un brīnišķīgs priekšstats par otru. Man likās, viņa ir ārkārtīgi profesionāla un ierauta dziļās politiskās lietās, no pirmās dienas, kad domāju, ka esmu atnākusi uz kādu milzīgu iestādi, ko viņa satur kopā ar savu šarmu un organizētību, kā uz nez kādu aizsargājamu no liekām raizēm dievību atsaucoties uz savu priekšnieku. Viņa domāja, ka esmu kompetenta un izvirzu augstas prasības visam, kur varētu potenciāli iesaistīties. Es biju gatava iet jebkur, un neko es nezināju, un tagad zinu vien to, ka viss mans brīvprātīgais darbs ir bijis viena vienīga sevis pašas glābšana. Jo vairāk es viņu iepazīstu, jo cilvēcīgāka man viņa liekas, un man prieks, ka mūsu draudzība pavirzījusies tālāk no uzjautrinošām, izmisumu apklusinošām klačām birojā.
Otrs mans pēdējā laika Latvijas cilvēks ir slims ar vienu no man neciešamākajiem netikumiem - mūžīgo aizmiršanu par norunātām satikšanās reizēm, pēdējā brīža atcelšanām un stihijisku bezatbildību. Bet par to personības maģiju daudz ko var piedot, un es turpinu absolūti apzināti ievilināties bāru sarunās līdz nakts vidum darbadienās. Varbūt tāpēc es nepabeigšu šo semestri, bet pati dzīve man jau tāpat atņem jebkādu motivāciju to darīt. It kā pati Dzīve uzskata, ka maģistratūra man ir kaut kāda nevajadzīga iegriba, ko var neuztvert nopietni. Bet cik labi ir spēlēt uz līdzīgiem noteikumiem un tik skaidri redzēt, ka sajūsma ir abpusēja, un neviens netiks sāpinās, un neviens netiks pavedināts pret paša gribu, viss tik atklāti, tik godīgi, tāda spēle man patīk, pa ja var redzēt, ka nekur tas galu galā nevirzīsies. Patiesībā, īpaši tāpēc, tieši tāpēc. Tāda burvīga deja, kas neiziet aiz manas komfortzonas robežām ar cilvēkiem, kas mani pilnībā saprot. Reālajā dzīvē tā nevar, tikai mazajā kopienas radītajā iekšējā pasaulītē, par kuru manas vienīgās nožēlas ir - kur gan es biju agrāk, to neatrazdama.
* * *
Pēdējais ieraksts šeit esot bijis 2010. gadā. Kaut kur jau jāraksta, , kad gribas sūdzēties, lai nerakstītu feisbukā, kas kļuvis pārāk atklāts, liekas, nu jau puspasaulei. Tikai visa šī puspasaule ir palikusi pavisam bez manis, pirmais gads pa ilgiem laikiem, kurā es neesmu bijusi nevienā pašā jaunā valstī. Tik pretīgi bezkaunīgi priviliģēta lieta, par ko sūdzēties, bet man tā patīk izšķīst pilnībā lielajā Eiropas katlā. Zināt, ka divās dienās var atstopēt no Francijas vai ka katras brīvdienas Dānijā, esot Vācijas dienvidos, ir pavisam racionāla iegriba. Tā vietā visu šo gadu jāgaida, kad brauks pie manis. Arī tagad gaidu.
Citāda izvēle pavasarī vismaz man dotu cerību uz pārdesmit jaunām valstīm nākošajā gadā. Un pat ja man gandrīz viss patīk, es nekad līdz galam neatmetīšu šo dzīves kārtējo "bet ja nu". Es cenšos sev iestāstīt, ka dzīves vērtība nav mērāma valstīs, bet savējai es vēl nekādu citu neesmu atradusi. Varētu vēl būt māksla vai karjera, kas manā gadījumā neeksistē pat potenciāli. Cilvēciskās attiecības ir pavisam cita kastīte, visu tukšumus ar tām nevar aizpildīt, pat ja māksla tā savā ziņā ir. Vēl arvien man neizprotama ar lielāko daļu cilvēku, ko gribētos paturēt savā dzīvē. Un varbūt būs kārtējo reizi jāizvēlas starp valstīm un cilvēkiem, bet es par to tagad pat negribu domāt. Jānoskaņojas uz to, ka man patīk vis varianti un jāgaida Ziemassvētki. Svētdien būs mana pēdējā brīvā diena lūdz tiem, tā kā laiks paies ātri. Izmisums, nogurums un 16 nododamie darbi liek laikam skriet ātrāk, īpaši pie gana pieklājīga kafijas daudzuma.
Ak, darbi. Man patīk, kad mani mēģina pārvilināt no manas jomas. Tad man vieglāk atcerēties, ka nekur es vispār netaisos iet. Un pat ja taisos, tad tikai, lai pavērtu vēl kādu šķautnīti tam, ko jau daru.
* * *