...

Prātā paralēli darbam skrullēju cauri brīvdienu sarunai. Pārdzimšanas, Visuma intelekts, viss notiek kā tam jānotiek, liktenis. Domāju, kurš, nu kurš izskaloja prātu šim bezgala prātīgajam puisim, viņš tik tiešam nebija tāds, kādu es viņu no mūsu komunikācijas laika atceros. Es arī neesmu tāda. Pārdzimšanas, liktenis... Man bail, tālaika es arī ir vainojama pie šī sviesta, kas notiek viņa galvā. Būtu ļoti skumji, ja tā, tad es patiesi justos vainīga. Protams, es nezinu, kā bija patiesībā, bet tik un tā, viss šis enerģiju murgs tika laists nepiedodamos daudzumos cauri manu paziņu prātiem. Trīs bērni un dzīvokļa parādi? Sadedzini šo svecīti...
Vakar mani nosauca par nāves eksperti, mēģinot atrast pašnāvnieku statistiku. Uzjautrinoši tajā kontekstā. Jo neviens labāk par viņu nezina manu tizlumu un iesācējlīmenību nāvē, nevienam citam nav gadījies tā kā svētajai dievmātei sēdēt manas gultas kājgalī ar norūpējušos skatienu. Vienmēr manā prātā paliks šī aina. Ļoti mīļi, bet vēl jo vairāk - ļoti uzjautrinoši, ņemot vērā visas citas muļķības, kas tad notika, bet ko es necik neatceros. Eh.
Rīt būs labāka diena.