...

Liekas, pamazām nomirst mūsu DD grupa, kas ir bezgala skumji, jo man sāk iepatikties arvien vairāk. Tīri patīkama, pilnīgi fentezijīga atslodze, tieši tāda, kādas pietrūka, kad realitāte ir pilnīgi, pilnīgi pelēka, neskatoties uz visām labajām un potenciāli nākotnē vēl labākām lietām. Īpaši šajā versijā, kad uz daudziem noteikumiem acis tiek pievērtas un iztēle nav ierobežota pilnīgi ne ar ko. Sajūta, ka reizēm mēs tīšām braucam sižeta nejēdzības auzās, lai tas stāsts būtu pēc iespējas aizraujoši bezsakarīgāks, arvien tālāks un tālāks no īstās pasaules, kas nevienam no mums ne patīk, ne padodas. Nu nekas, redzēs, kas būs pēc divām nedēļām, kad ir izredzes tomēr sanākt visiem kopā.
(Un kamēr es te to lēnām rakstu, iznīcinot savu ķermeni vienlaicīgi ar pārlieku sāls, cukura un kofeīna daudzumu, manu istabas mieru izjauca kristīga bērnudārza audzinātāja, kas savas pedagoģiskās iemaņas daudz labprātāk slīpē uz bērnu vecākiem un arī manis, vienkārši visiem, kas jau pacmit gadus ir pāri viņas audzēkņu vecumam)
Ārsts prasīja, a priekš kam es vispār gribu gribēt dzīvot? Jādomā, ko nākošreiz pēc mēneša atbildēt...