Esmu pārāk ātri pieradusi pie stabilas algas un paaugstinājusi savas komfortprasības. No otras puses, pie sava 60+ stundu aizņemtības grafika nekāda centīgā šefpavāre es tāpat nevarētu atļauties būt un kompensējošie gardumiņi mani uztur pie dzīvības, lai nesāktu raudāt un nesabotētu savu dzīvi, bet pacietīgi gaidītu decembra vidu. Kaut kā mistiski jāsamazina izdevumi ikdienā, jo no visiem lielajiem plāniem pilnīgi reibst galva un visu, visu gribās, nevar atteikties ne no atvaļinājuma Šveicē ne kāzu ceļojuma, ne glītiem sīkumiem un vīna. Jā, kaut kā dzīve mani bezdievīgi izlutinājusi pēdējā laikā. kaut kāda balstiņa galvā čukst, ka tūlīt, tūlīt viss sabruks un atgriezīsies ierastajās izmisuma sliedēs. Pārmaiņas pēc par to var nedomāt.
Jādomā toties par mācībām, kas kā tumši rēgi glūn no visiem stūriem, kamēr es ar foršo draudzeni pushistērijā gulšņājot uz viņas matrača un dzerot vīnu smejos par depresiju, mūsu diagnozēm, ārstiem un izrakstītajām zālēm. Tā vietā būtu jāizlasa tā nelielā kaudzīte ar publikācijām, ko par maanu tēmiņu vaar dabūt. Grūti lasīt, sāk piemirsties angļu valoda. Ne jau tādā īstas aizmiršanas līmenī, protams, bet bija vieglāk veidot korektus teikumus un izteikt un saprast domu, kad katru dienu visu laiku nepārtraukti tajā sarakstījos. Laiks iet, cilvēki mainās. Es esmu tik ļoti saplūdusi ar šo filosofiju, ka grūti noticēt, ka, liekas, kāds tomēr beidzot būs pavisam un pa īstam. Zināt jau, protams, nevar, un esmu tā domājusi visu laiku, katru reizi, bet kaut kas man liek domāt, ka šoreiz es esmu tuvāka tam mistiskajam mūžīgās tuvības jēdzienam, nekā jebkad.
Vispār man patīk precēties. Es varu izvēlēties jebkādas drēbītes, ko citādi nebūtu saņēmusies nopirkt un neatrastu iemeslu uzvilkt. Un man patīk, ka viss notiks pēc mana prāta, ne tāpēc, ka es būtu spītīgāka, bet tāpēc, ka ar vislieliskāko cilvēku pasaulē mums it viss sakrīt.
Jādomā toties par mācībām, kas kā tumši rēgi glūn no visiem stūriem, kamēr es ar foršo draudzeni pushistērijā gulšņājot uz viņas matrača un dzerot vīnu smejos par depresiju, mūsu diagnozēm, ārstiem un izrakstītajām zālēm. Tā vietā būtu jāizlasa tā nelielā kaudzīte ar publikācijām, ko par maanu tēmiņu vaar dabūt. Grūti lasīt, sāk piemirsties angļu valoda. Ne jau tādā īstas aizmiršanas līmenī, protams, bet bija vieglāk veidot korektus teikumus un izteikt un saprast domu, kad katru dienu visu laiku nepārtraukti tajā sarakstījos. Laiks iet, cilvēki mainās. Es esmu tik ļoti saplūdusi ar šo filosofiju, ka grūti noticēt, ka, liekas, kāds tomēr beidzot būs pavisam un pa īstam. Zināt jau, protams, nevar, un esmu tā domājusi visu laiku, katru reizi, bet kaut kas man liek domāt, ka šoreiz es esmu tuvāka tam mistiskajam mūžīgās tuvības jēdzienam, nekā jebkad.
Vispār man patīk precēties. Es varu izvēlēties jebkādas drēbītes, ko citādi nebūtu saņēmusies nopirkt un neatrastu iemeslu uzvilkt. Un man patīk, ka viss notiks pēc mana prāta, ne tāpēc, ka es būtu spītīgāka, bet tāpēc, ka ar vislieliskāko cilvēku pasaulē mums it viss sakrīt.