Pēdējais ieraksts šeit esot bijis 2010. gadā. Kaut kur jau jāraksta, , kad gribas sūdzēties, lai nerakstītu feisbukā, kas kļuvis pārāk atklāts, liekas, nu jau puspasaulei. Tikai visa šī puspasaule ir palikusi pavisam bez manis, pirmais gads pa ilgiem laikiem, kurā es neesmu bijusi nevienā pašā jaunā valstī. Tik pretīgi bezkaunīgi priviliģēta lieta, par ko sūdzēties, bet man tā patīk izšķīst pilnībā lielajā Eiropas katlā. Zināt, ka divās dienās var atstopēt no Francijas vai ka katras brīvdienas Dānijā, esot Vācijas dienvidos, ir pavisam racionāla iegriba. Tā vietā visu šo gadu jāgaida, kad brauks pie manis. Arī tagad gaidu.
Citāda izvēle pavasarī vismaz man dotu cerību uz pārdesmit jaunām valstīm nākošajā gadā. Un pat ja man gandrīz viss patīk, es nekad līdz galam neatmetīšu šo dzīves kārtējo "bet ja nu". Es cenšos sev iestāstīt, ka dzīves vērtība nav mērāma valstīs, bet savējai es vēl nekādu citu neesmu atradusi. Varētu vēl būt māksla vai karjera, kas manā gadījumā neeksistē pat potenciāli. Cilvēciskās attiecības ir pavisam cita kastīte, visu tukšumus ar tām nevar aizpildīt, pat ja māksla tā savā ziņā ir. Vēl arvien man neizprotama ar lielāko daļu cilvēku, ko gribētos paturēt savā dzīvē. Un varbūt būs kārtējo reizi jāizvēlas starp valstīm un cilvēkiem, bet es par to tagad pat negribu domāt. Jānoskaņojas uz to, ka man patīk vis varianti un jāgaida Ziemassvētki. Svētdien būs mana pēdējā brīvā diena lūdz tiem, tā kā laiks paies ātri. Izmisums, nogurums un 16 nododamie darbi liek laikam skriet ātrāk, īpaši pie gana pieklājīga kafijas daudzuma.
Ak, darbi. Man patīk, kad mani mēģina pārvilināt no manas jomas. Tad man vieglāk atcerēties, ka nekur es vispār netaisos iet. Un pat ja taisos, tad tikai, lai pavērtu vēl kādu šķautnīti tam, ko jau daru.
Citāda izvēle pavasarī vismaz man dotu cerību uz pārdesmit jaunām valstīm nākošajā gadā. Un pat ja man gandrīz viss patīk, es nekad līdz galam neatmetīšu šo dzīves kārtējo "bet ja nu". Es cenšos sev iestāstīt, ka dzīves vērtība nav mērāma valstīs, bet savējai es vēl nekādu citu neesmu atradusi. Varētu vēl būt māksla vai karjera, kas manā gadījumā neeksistē pat potenciāli. Cilvēciskās attiecības ir pavisam cita kastīte, visu tukšumus ar tām nevar aizpildīt, pat ja māksla tā savā ziņā ir. Vēl arvien man neizprotama ar lielāko daļu cilvēku, ko gribētos paturēt savā dzīvē. Un varbūt būs kārtējo reizi jāizvēlas starp valstīm un cilvēkiem, bet es par to tagad pat negribu domāt. Jānoskaņojas uz to, ka man patīk vis varianti un jāgaida Ziemassvētki. Svētdien būs mana pēdējā brīvā diena lūdz tiem, tā kā laiks paies ātri. Izmisums, nogurums un 16 nododamie darbi liek laikam skriet ātrāk, īpaši pie gana pieklājīga kafijas daudzuma.
Ak, darbi. Man patīk, kad mani mēģina pārvilināt no manas jomas. Tad man vieglāk atcerēties, ka nekur es vispār netaisos iet. Un pat ja taisos, tad tikai, lai pavērtu vēl kādu šķautnīti tam, ko jau daru.