urkšķ mīļi pie rudzu miltuma
tad sirds tā kā sivēnmāte
vaļājas saules siltumā
tad priecīgu smieklu skaļums
neīsti skan un slāpēti
tad bēdu un sāpju dūrieni
aizdzīst neizsāpēti
lai dzīve kā stāvošs dīķis
nekļūtu klusa un iegluma
cik dvēselei vajag smaguma
cik dvēselei vajag viegluma
cik vajag? nāc paskaties brīnumā
kur blakus mauriņam čaklajam
kāda sēkla asnu dzen
cauri asfalta paklājam
nāc brīnies! dzīvību nespēj
nospiest nekādi smagumi
mazs asns asfaltu salauž
mazs asns vēl sīks un sagumis
bet drīz viņš pret sauli atliecas
un zaļās ugunīs iezibas
lai katra dzīvība pieteic
tā pasaulei savas tiesības
kas nesaprot šodien, sapratīs rīt:
laimi nevar piespraust kā žetonu
laime ir - dzīvību dzīt
tā kā asnu caur betonu
lai vienmēr zem ikdienas smaguma
liela augšanas cīņa ir jūtama -
tik cilvēkam vajag viegluma
tik cilvēkam vajag smaguma"
/I.Ziedonis/