 | |
|
"Kā sapnis šis ziemas rīts."
Vakar cepām foršas, pašizdomātas piparkūkas, šodien ālējāmies dekorējot. Naktī gulējām kā susliki migā, ziema. Nu ja.
Pilnīgi droši tagad varu apgalvot, ka tad, ja tu kaut ko ļoti vēlies, tad visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu. Visa, visa, visa pasaule.
Īstās Ziemassvētku sajūtas, tādas kā bērnībā, man droši vien šogad tā arī nebūs. Bet ir citāda, tāda silta un laba, kas pamazām sāk piepildīt sirdi. |
|
| |
|
Nu tad laikam klausīšu sirdij un klausīšu mammai. Svaru daba baksta no visām pusēm ar vēl miljoniem variantu, bet.. mammai vienmēr ir taisnība par "apģērbies siltāk" vai "paņem lietussargu", pat tagad. Tad jau viņai būs taisnība arī te. Mammām vienmēr taisnība. |
|
| |
|
Varētu tagad teikt, ka es šodien esmu devusies ziemas miegā, jo visu dienu guļu. Izguļu negulētās naktis visas dzīves garumā, jo sen neesmu pa dienu tik daudz gulējusi. Un kādi tikai man nebija sapņi! Pēdējais bija par KK lielkoncertu, kas tiešām bija kā maza filmiņa, diezgan labi pat atceros. Pat to, kādas dziesmas dziedājām, viss, starpcitu, notika Arēnā. un tad pagājām tālāk, kur aizskatuve pārvērtās par dzelzceļa staciju, pa kuru brauca trolejbuss. Kārtējie šizo sapņi. Un vēl par sānslīdēm arī bija. Un vēl par šo to, man vispār šonakt/šodien ir bijuši nenormāli daudz sapņi. Un visi krāsaini, tas laikam nozīmē, ka es darbinu savas smadzenes. |
|
| |
|
Ak, ko tik es neatdotu par normālu muguras masāžu, ļoti sāp jau kuro dienu. Ceru, ka mani nebūs piemeklējusi kaut kāda veida saaukstēšanās, jo šodien tāda ne īpaši laba sajūta. Ārā kārtējais burvīgais sniegotais vakars, bet ja šādi turpinās snigt, tad ceru, ka rīt tik un tā uz skolu varēšu tikt normāli, vilcieni nekavēsies un tā tālāk. Lai gan īstas pārliecības par to man nav. |
|
| |
| |
| |
|
Nekad nesapratīšu, kāpēc to skaisto, kas mums ir, novērtēt tā pa īstam sākam tikai tad, kad tā vairs nav, kad ir jau par vēlu. Un tad var tikai šaustīties pašpārmetumos, lādēt sevi un citus, bet labuma nekāda, jo laiku jau atpakaļ nepagriezīsi. |
|
| |
|
Nē, nu ziniet! Tikko izlasīju tvnetā, ka sākot ar šonakti un līdz pat piektdienai būšot pamatīgs putenis, kāds ilgi jau nav redzēts. Tieši tad, kad man pēc pieļauju, ka pagrūtas dzīru nakts būs jādodas uz semināru pl.8 no rīta citā Rīgas galā un es diezin vai būšu labākajā fiziskajā stāvoklī, ārā putināsies sniegputenis! Vai nav jauki? Nu, nekas, dzīres prasa upurus, u know. |
|
| |
|
Kad Kristaps spēlē What goes around.. comes back around, tad man gribas izplūst asarās. Nē, viņš spēlē pasakaini skaisti. Bet tā melodija.. |
|
| |
|
Cik labi, ka mums ir tāda Prāta Vētra, kas sarakstījusi tik pasakaini skaistas dziesmas un drīz koncertēs Arēnā! (: Klausos, priecājos, paliek tik jauki viņus dzirdot, sirsnīgi! |
|
| |
| |
|
*
Once upon a time in a town like this A little girl made a great big wish To feel the world full of happiness And be on Santa’s magic list Let me meet a man one day that Wants to spread some love this way We can let our souls run free and He can know some happiness with me. |
|
| |
|
Un ziniet, ko es ļoti gribētu šogad? Nospēlēt akustisku mini Ziemassvētku koncertiņu. Tādu mīlīgjauku, ja kāds uzaicinātu, noteikti neatteiktu. |
|
| |
|
Tāpat kā citē Sokratu 1188 reklāmā, es arī zinu tikai to, ka es neko nezinu. Un tā joprojām. Ne, ko domāt, ne, kam ticēt, ne ko saprast tā vai šā. Pilnīgs apjukums manā mazajā galvā/sirsniņā. Kāpēc es nevaru visu kā uz burvju mājiena izdarīt pa savam prātam? Un sasodīts, bet kāpēc es tik daudz domāju? Nedomājot vispār, būtu daudz vienkāršāk dzīvot. Lai gan.. citējot Lv plaši pazīstamu lirisko dziedātāju, varētu teikt, ka es jau tagad visu ņemu miljoniem reižu vieglāk. Pašai brīnumi. |
|
| |
|
Es pat nevaru izstāstīt, cik ļoti mani tracina, ka ir lietas, kuras nevienam nedrīkstu teikt. Riebjas kaut ko paturēt sevī. |
|
| |
| |
| |
|
ak, nu. Uzaiciniet mani kāds ciemos un kārtīgi samīļojitet/sabužiniet. Tā, lai es varu ne par ko nedomāt. Tā, lai ir forši, jauki un prom no visas ļaunās pasaules. |
|
| |
|
all I want for Christmas
Esmu nokritusies svarā tik ļoti, ka man vairs neder nevienas bikses. Tāpēc tagad brīvo laiku pavadu, remdējoties apģērbu veikalu apskāvienos. Nezinu, varbūt tā ir bijis vienmēr, bet es to pamanu tikai tagad, taču liekas, ka mana dzīve šobrīd ir kaut kāda filma, kurai ir pat savs soundtreks. Tas par to soundtreku ir pats dīvainākais, jo, lai kur es arī ietu, lai ko es domātu un darītu, mani pavada dažnedažādas dziesmas par attiecīgu tematiku. Tā kā seriālos, kad to varoņi nogrimst pārdomās, pastaigājoties, piemēram, pa veikalu, un fonā skan konkrētās sērijas tituldziesma. Tieši tā šobrīd notiek ar mani, ik uz soļa. Visur. |
|
| |
|
Ar lielām mocībām atradu/sadomāju informāciju debatēm. eh, un es ļoti gribu foršas bildes! Savas! :D |
|