Esmu samērā nesen piecēlusies, jūtos izgulējusies labi. Mājās pārrados ap 5iem un, paskatoties virtuves pulkstenī, lai arī zināju, ka tūlīt jau rīts klāt, mazliet izbrīnījos vēlreiz, jo nakts bija pagājusi nemanot.
Žetonvakars un pēcžetonizklaides, tātad arī viss vakars bija foršs, godīgi sakot, es pat īsti necerēju, ka ies tik labi, protams, kā vienmēr, ar dažiem izņēmumbrīžiem, bet kopumā man tiešām patika. Sākot jau ar oficiālo pasākumu skolā, pirms kura visa klase paspēja savstarpēji sakašķēties par to, kuram kas jādara un kurš ko nedara, kurš sēdēs pirmajā rindā un kurš otrajā. Vienpadsmito videodāvinājums bija interesants, negribas jau būt neojektīvai un tikai slavēt sevi, bet, manuprāt, mūsu daļa bija pati foršākā. Pie gredzenu daļas cilvēku aprakstiem kā nekā bijām darbojušies pietiekami ilgi un iznākums bija acīm redzams- mūsu apraksti tiešām bija pārdomāti, sirsnīgi un atklāja katra patiešām labākās īpašības, tāpēc ne velti mana mamma nespēja nopriecāties par manējo un teica, ka, jā, bija ļooti foršs. Protams, es nespēju nefanot arī par mūsu video, par kuru sāku smieties (varbūt vienkārši reflekss, es nezinu) jau tad, kad skanēja mūsu iecerētā nākotnes raidījuma "Latvijai - 100" džingls. Rallijs Rīga - Dakāra ar lēni braucošu bariņu, folkloristes sasniegumi, zobārstniecība, ministri ar "verī gud kveščen", IT speciāliste ar kompi, kurš spēj atrast jebkuru cilvēku jebkurā laikā, intervēšana, mikrofona vietā izmantojot birsti un visbeidzot mūsu slavenā, visus sajūsminošā YMCA deja, kas tiešām, atļaušos atzīt, bija grāvējs. Varētu skatīties un smieties vēl un vēl. Lai gan tajās dažās sekundēs, kad atļāvos atraut skatu no projektora, pa kuru tika raidīts mūsu ģeniālais veidojums, un paskatījos uz abām pārējām klasēm, viņos mūsu izdarības TĀDU smieklu vētru kā mūsos pašos neizraisīja, bet tas jau laikam tikai dabiski. Žēl vienīgi, ka YMCAi neielikām kaut ko mazliet vairāk, baidīdamās, ka deja var negūt cerēto atsaucību, tomēr vajadzēja gan.
Gredzens ir tīri jauks, šobrīd cēli gozējas manā pirkstā. Vēl man atmiņā palikusi briesmīgā nūģošanās ar skolotāju dāvanu pasniegšanu, kas gan tāda sanāca, jo varēja jau vadītāji mūs pabrīdināt, ka pašā sākumā tas būs jādara, jo radās vispārējs apjukums, smieklīgs katrā ziņā.
Pasēdēšana Ilžuka dzīvoklī izvērtās smieklīga, tālāk mūsu ceļš veda uz Postu, kura apsargi gan mūsos raisīja manāmu izbrīnu, face control ne pa jokam. Tieku iekšā, es, Krista un Santa, bet Ilžukam pasakam ka "te no 21" un, kad mēs pasakam, ka mūs taču ielaida un mums ir 18, apsargs ar ironiju atļaujas uzbraukt un pajautāt, vai arī mēs, pārējie, gribam palikt ārā. Labi, ka viss tomēr beidzās veiksmīgi un izdejoties tikām mēs visi. Man patika tas, ka Postā bija tika daudz pazīstamu seju, šķiet, aizejot tur 5dienas vakarā var satikt visus bijušos un esošos klasesbiedrus, kaimiņus, paziņas utt.
Galu galā par vakardienu man palikušas tikai tās labākās atmiņas. :]
skan: |
Flo rida - right round |
