Sapnis · un · mīlestība · - · tās · ir · visstiprākās · vielas.

Man ļoti nāk miegs, bet es šobrīd cenšos iemācīties zieda sastāvdaļas. Protams, mācīšanos atvieglo lieliskie palīgmateriāli, bez kuriem būtu daudz grūtāk.
gribu iet gulēt, bet vēl jāpamācās matemātika, kur es NEKO nesaprotu, eh.
Šobrīd man patiešām skola ir pilnīgi un galīgi apnikusi, un es ātrāk gribu nokārtot eksāmenus.

Ciemos atbraukusi mana otra ome, tagad abas manas omes sēž tv istabā, skatās Hameleonu rotaļas un apspriež jaunākos notikumus ap Foresteru ģimeni, to, kura tur ir smuka, kura nav un kura prot tikai koķetēt.
Šodien slikta sajūta, tagad vēl sliktāka.

Bezrūpīgi sēžot dīvānā ar tv fonā, esmu izpildījusi 21 ekonomikas uzdevumu! Jūtos pārsteigta, jo mani nemāc ierastais nogurums šīs mācības ziņā un ja nebūtu jāiet gulēt, es drošvien izpildītu arī tos, kuri vēl palikuši.
Krievijas Eirovīzijas atklāšana ir viņiem tik tipisks pasākums - izrādīšanās ar kārtējo megašovu un krievu superstāriem, kas dzied uz ieraksta.

Un tas, par ko es visvairāk šodien domāju ir ilgošanās pēc divvientulības ar Tevi, kad nerūp nekas cits, kā ilgas nakts sarunas un čubināšanās.

Pirms pusstundas ielīdu gultā, pavārtījos, nevarēju aizmigt. Tagad izlīdu no gultas, ieslēdzu pc un laikam mācīšos ekonomiku. watafak?

Un tagad atkal izlīdu no gultas, jo vienkārši nespēju nogulēt. Tikko pienāca pēdējais vilciens no Rīgas, sava veida vēstnesis tam, ka nakts patiešām ir klāt.

Tikko, kad izkāpu no mašīnas un kādu brīdi vienkārši stāvēju pagalmā, paskatījos debesīs, mani apņēma liegs pavasarīga vakara gaiss un emocijas bija tieši tajā fāzē, kad viss, ko gribas ir lēni ievilkt plaušās cigaretes dūmus. Jūtos draņķīgi. Katrā ziņā šim vakaram manā izpratnē vajadzēja būt daudz, daudz citādākam.

Man tomēr labāk patīk būt labajam tēlam, šodienas krievu valodas asā diskusija iedragāja visu šodienas garastāvokli. Taisnība ir, ka pēc tādām sarunām nolaižas rokas, jo saproti, ka lielai daļai Latvijā dzīvojošo ir tāds viedoklis. brrr!

Šodien
-skrēju 1600m, bija labāk, kā domāju un jūtos tikai mazliet slikti.
-sapratu, ka laikam esmu slima, sāp kakls, galva utt.
-darījām ķecerības ar bio ieskaiti, aiaiai. Tomēr pat mazākais uztraukums zuda, kad sapratu, ka visiem, kas tur šovakar atradās, viss vienalga.
-nogulēju pašu bio.
-sapratu, ka man ļoti patīk, kā ES braucu
-saņēmu lapiņu ar koncerta repertuāru un patīkami ieraudzīt tur arī savu vārdu. Tieši savu vārdu kopā ar "Kerijas dziesmu".

Rīt došos kleitu lūkoties. (:
Lietus izdiedzēs vēl vairāk zaļumu. Vāasara!

Jaunā Spices reklāma man tikko lika pasmaidīt. Tā, kura par precēšanos! (:
Šodien kārtējās pārdomas par to, kur es stāšos, kur labāk stāties un kur es gribu stāties. Ai, patiesību sakot, vakar man likās, ka nav variantu, šodien variantu ir ļoti daudz, un to, kur es beigu beigās studēšu, zināšu tikai sazinkad.
Māksla ir mana vājība, bet ar to es diez vai ko nopelnīšu. Man patīk arī otrs variants, kas ir labs, bet ne tik aizraujošs, tomēr aaaaaij. Loģika pret sirdi, ir tik grūti izlemt.

Ai, cik labi ir smaržot pēc Tevis! (:

Šogad tā savādi man viss- salīdzinājumā ar citiem gadiem, es daudz stiprāk izjūtu pavasara atnākšanu. Katra šīgada gadalaika tipiskākā iezīme vai notikums manī atstājis milzu iespaidu, es izjutu ziemu kā vēl nekad, kad putina aiz loga un mazas sniegpārslas krīt laternu staba izgaismotā līnijā, tagad šķiet, ka es vēl nekad, nekad mūžā nebūtu pa īstam redzējusi pavasari, jo tas viss manī mostas tā, kā vēl nekad iepriekš - es redzu ikkatru plaukušo pumpuru un ziedu, ieelpoju katra koka radīto svaigo smaržu, katru saulrietu redzu citādāk, nekā iepriekšējos gadus un man gribas to paturēt sevī uz visiem laikiem!
Es braucu gar mežu ar riteni, ieelpoju dziļi, dziļi, samiedzu acis pavasara saules staros, priecājos par putnu čivināšanu un smaidīgu līdzbraucēju.
Šodien gan bija netipiski karsta pavasara diena.

Ar mammu braucām ar riteņiem gar ceļu, kas ved uz mežu un ik pēc pāris minūtēm es viņai jautāju: "Jūti? Jūti? Jūti?" Jo smaržoja pēc pavasara, pat pēc vasaras! Uzjundīja zaļas zāles un plaukstošu lapu smarža, drīz ziedēs ievas. Un vispār, vakaros braukt ar riteni ir ļoti froši!

Klausos You raise me up un ikkatru reizi dziesmai skanot, iekšējo, emocionāli un vēl visādi dungoju līdzi un nespēju nobrīnīties, cik gan vienkārša un tajā pašā brīdī skaista šī dziesma ir. Vakar vakarā klausoties vispār mani apņēma kaut kāds emocionālais sprādziens.

I am strong, when I am on your shoulders,
You raise me up to more than I can be.

Angļu valodas runāšanā dabūju briesmīgu tēmu par ģenētiski modificētu pārtiku un gēnu inženēriju, nesaprotu neko pat latviski, bet centos kaut ko runāt par essentials un benefits, tie vārdiņi skolotājai patīk, tāpēc laikam dabūju tik daudz punktu. Bet nu eksāmenā ar šitādu tēmu būtu dimbā, tiešām tur nav ko teikt.
Ja dzīvokļu mājā ir 10 dzīvokļi un es, sastādot pīpējošām draudzenēm nesmēķētāja kompāniju, stāvu zem kāda no logiem, kāda ir varbūtība, ka tas pieder ekonomikas skolotājai, kuras priekšmets ir vienīgais, kura atzīme iegāž manu vidējo 8? Jā, varbūtība, lai kāda būtu, šoreiz īstenojās un viņa pat izbāza galvu pa logu, lai paziņotu, ka var jau pīpēt, bet lūdzu ne zem viņas loga, protams, savā pārspīlēti laipnajā tonītī, no kura aumaļām līst cukurs, es teiktu, ka saindēts, jo viņa patiesībā manī iedveš nepatiku.

ārā tāds pavasaris, silts, silts! Pie mājas smaržo uzziedējušas hiacintes, vāzē smaržo narcises. Braucot ar riteni, izvēdināju galvu, jo pēc pusnegulētas nakts jebko darīt ir pagrūti. Tāpēc man tas kaut kā īsti nepatīk, jo nākamajā dienā, ja nevar gulēt līdz pusdienlaikam, jūtos nekā.

Mīlestību mēs katrs izjūtam atšķirīgi, tomēr vienādi, un to ir tik grūti nodefinēt. Var mīlēt mākoņus saules pielietās debesīs, pirmās pavasara puķes, mammu, tēti, kaķi, mīļoto, taču lai cik daudz skaistuma un apgarotības, laimes šīs jūtas nepaustu, tām ir arī ēnas puses. Cilvēki iemīlas, staro un priecājas, taču pēkšņi visskaistākās ilūzijas sabrūk un viskvēlākie sapņi pārvēršas nepatikā, jo "tu izkriti no septītā stāva un atpakaļ nevari iekāpt". Šķiet, ka ir tik daudz cilvēku, kuri vairāk izjūt mīlestības tumšo pusi: "Ko tu raudi, ko tu lūpās kod? Mīlestība neko nepiedod."
Nav jābūt pareģim vai visu dzīvē pieredzējušam filmu varonim, lai saprastu, ka mīlestība - tas ir sarežģīti. Attiecības ir ne tikai jāveido, bet arī jākopj, tās nedrīkst atstāt novārtā un palaist pašplūsmā, jo "mīlestība - kompromisu spēle". Mēs varam kvēli mīlēt, cerēt un uzskatīt, ka šāda veida jūtas, ja tās vienreiz radušās, mūžam neizplēn, taču lielāku maldu uz pasaules nav. Mīlestība ir gluži kā narcise, kas neuzziedēs un neizplaucēs skaistu, dzeltenu ziedu, ja pavasara saule to mērķtiecīgi nesildīs un nemīlēs. Šīs skaistās jūtas nespēj pastāvēt vienatnē tāpat, kā narcise nespēj uzziedēt ziemā, un tad varam raudāt un žēlot sevi, jo neesam mīlējuši "tā, kā koks mīl zemi", tad skaistais putns ir pārvērties par Mišku būrī, tad mēs dzīvojam katrs savā stāvā un viens pie otra netiekam. Un lai cik reizes nāktos piekāpties, lai cik asaru kamolu norīt , jo "es katru reizi aizeju no tevis mazs, melns šunelis", visam, it visam dzīvē ir mērs. Un tikai nekopjot, nelolojot skaistākās un spēcīgākās jūtas uz zemes, var notikt tā, ka "tu vairs negribi manus palagus, manis cepto maizi", pat ja šķiet, ka "es tev devu, kas man ir", bet laikam taču nedevi visu, jo
"Mīlestība - jāņtārpiņi zālē,
Divu jāņtārpiņu kompromiss..."

Mazliet liekas, ka esmu palaidusies, jāsaņem sevi rokās. Iestājies periods, kad gribas nospļauties uz visiem darāmajiem darbiem un bezrūpīgi atpūsties. Tiesa gan, neīstajā brīdī, jo jau pēc mēneša (!!!!) ir pirmā ieskaite. Kaut kā liekas, ka tas viss vēl patālu, bet ja padomā, padomā, padomā, tad saprot, ka mēnesis=nekas! Tā nu es cenšos sevi saņemt rokās un aģitēt neslinkot, šodien braukšu uz Rīgu, vismaz tas ir labi.
Vakar bija koncerts sponsoriem, nezinu, negribas izteikt nekādas priekšlaicīgas prognozes. Liekas jau, ka visiem patika, arī pēckoncerta vīndzeršanā uzkavējās, aprunājāmies, tikai izteikti dažādi priekšlikumi. Vēl jau ir laiks, vēl jau var paspēt, kas zina. Toties siers bija garšīgs un vīns mūs neaudz apreibināja, tā teikt, pirmdienas vakara svinībiņas.

gribas uz Spāniju! (:

Es gribu vasaru, gribu skriet pa zāli basām kājām, vāļāties karstās jūrmalas smiltīs, peldēt uz muguras ezerā un skatīties kā mākoņi slīd debesīs, gribu paņemt Tevi aiz rokas un ilgi, ilgi, ilgi pastaigāties, braukt mašīnā ar vaļā lūku, braukāties ar riteni, kad jau pavisam vēls, bet mājās braukt kaut kā vēl negribās, gulšņāt mazajā Lapmežciema namiņā vai vienkārši guļammaisā pie jūras un mīlināties. Un es gribu daudz, daudz, daudz atpūtas un brīva laika!

Kaut kā ļoti mani aizrauj šis klips un tā laika ģērbšanās stils, visa tā atmosfēra. Gribētos kādreiz apmeklēt kādu no ballēm, par kādām stāstījusi mana ome un kas ieturēta viņas jaunības dienu baļļu garā. (:

Pēc ļoti ilgiem laikiem klausos Girls aloud.  (:

Man ir tik ļoti galvā pavasaris, ka es NESPĒJU pieķerties nekam, vienkārši liekas, ka mācīties būtu pretdabiski! Esmu mājās jau vairāk kā stundu un viss ko es daru - elpoju svaigo, caur logu plūstošo pavasara gaisu un domāju, ka jāiet braukt ar riteni, vienkārši nevaru pieķerties ne angļu valodas prezentācijai, ne kam vispār. Par literatūras grāmatas lasīšanu nemaz nerunājot, netipiski man, bet jau nokačāju atlantā pārstāstu un, izmantojot savus tēlošanas talantus, klāstīšu, ka pati esmu vien lasījusi. Brīvdienas jau ir ieplānotas tā, ka ālēšanās vien tik prātā - 5dien būs negulēta nakts un 6dienas nakts būs pusgulēta, jo Postā Diskovakars un jau vakardien matemātikas stundā, kad pieķēru sevi vispār nekoncentrējamies darbam un vienkārši pārrakstot visu to, ko skolotāja pie tāfeles rēķina par lodi (akdievs, gandrīz pēc mēneša jau ir eksāmens! :/), es domāju par to, ko vilkšu 6dien, jo man ļoti patīk šādi diskopasākumi un es lieku cerības uz foršu mūziku, piemēram, Abbu.
Un vispār, man prātā ir pārāk daudz citu domu, lai pievērstos mācībām. Tas gan nav īsti labi, jo eksameni strauji tuvojas, taču ārā ir pārāk pavasarīgi. Patiesībā, mūsu trakās prognozes par to, kā būs sēdēt skolā pēc tik forša brīvlaika ir piepildījušās - es katru dienu īdu par to, cik man ļoti negribas iet uz stundām, tik traki man nevienu gadu nav bijis. Laikam vainīga brīvības sajūta, kas mani šogadpārņēmusi vairāk kā nekad.  Šobrīd, piemēram, man, klausoties The promise, gribas iet ārā, sačirkotiem matiem un saulesbrillēm un vienkārši braukt ar riteni vai sēdēt dārzā, bet es ļoti centīšos piespiest sevi uztaisīt angļu valodu.