Sapnis · un · mīlestība · - · tās · ir · visstiprākās · vielas.

Akjel, mana slēptā intuīcija X mani nekad, nekad vēl nav pievīlusi. Žēl vien, ka es nespēju to kontrolēt/apzināties un biežāk man šķiet, ka manas konkrētās domas, kas patiesībā ir klaji brēcoša intuīcija, ir vienkārši iedomas vai kaut kāda muļķīga apmātība. Man šķiet, ka, ja vien es spētu saprast to, kurā brīdī mani baksta intuīcija, es uzzinātu visus man interesējošos un pat neinteresējošos jautājumus, hi, hi.

Patiesībā es šobrīd gaidu sniegu. Mazas, stararinas, pūkainas un kristāldzidras pārslas, kas lēni, lēni krīt no debesīm. Arī tāpēc, ka es esmu sailgojusies pēc slīdīgas pabraukāšanās Ch.mobīlī. >:]

Tik daudz karstvīna, kā pēdējo dienu laikā, laikam es vēl nekad neesmu izdzērusi. Bet tas Ziemassvētkiem piederas līdz ar piparkūkām un mandarīniem.
To, ka tādus raidījumus kā Latvijas Lepnums es skatīties vienkārši nedrīkstu, es jau sen zinu, bet tagad tas vienkārši iet fonā, ir tikko, tikko sācies un es jau vienu reizi knapi valdīju asaras.
Dīvaini, bet, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā un joprojām man apkārt notiek dažādi notikumi, es nespēju neko uzrakstīt. Man ir tik daudz, ko teikt, tik daudz iedvesmas, bet es neko nevaru uzrakstīt.
Ļoti gaidu Portugāli.

Ziemasskaņas bija burrrrrvīgas! (: Tik ļoti dvēseliskas, tik ļoti ar īpašu noskaņu un saviļņojumu.
Pēc šādi pavadītas nedēļas nogales un sniega parādīšanās varu teikt, ka šobrīd tiešām jūtos ļoti labi. Un nepavisam negribu domāt par eseju un citiem darbiem, kas mani rīt sagaida.

Man šķiet, ka kopš šodienas man ir dzimis jauns sapnis. Sapnis par Ņujorku.
Un, starp citu, šodien tu biji nepārspējams. >:]


I can make it here.
I can make it everywhere.

Es tik ilgi šeit neesmu rakstījusi, ka tas paliek biedējoši. Bet jā, nebija jau īsti kad. Un ja bija, nogurums bija pārāks par iedvesmu. Viss lielais "skrējiens" ir beidzies un pienācis laiks uzelpot. Apstāties, paskatīties apkārt, papriecāties par pasauli. Laiks no septembra līdz pat novembra beigām man pagāja nedēļas ātrumā, deva milzīgu nogurumu, bet arī neatsveramu pieredzi, kuru priecājos, ka esmu guvusi. Jā, mūs tas kaut kādā ziņā pačakarēja, tur man tev jāpiekrīt par visiem 100, bet es drīzāk to gribu uztvert kā labu pārbaudījumu attiecībām. Galu galā - ja jau mēs esam spējīgi izturēt kaut ko TĀDU (!), un tu zini, ka TAS patiešām rakstāms ar lielajiem burtiem. (:D) Ja jau esam spējīgi, tad mēs varam iet kopā cauri ugunij. Un man šķiet, ka attiecībām vajag pārbaudījumus, jo tikai tā var saprast, vai kopā iespējams iet tālāk. Es vienmēr esmu zinājusi, ka ar Tevi var, bet tagad to zinu vēl labāk. (:
Pagaidām ir tāds patīkams miers. Ja vēl uzsnigtu sniegs, būtu pavisam, pavisam labi. Galu galā jau pēc neilga laika ir Ziemassvētki.
Vēl viena lieta, ko es esmu sapratusi šo mēnešu laikā ir laika nozīme. Tas, cik ļoti liela nozīme ir katrai minūtei. Ja agrāk man šķita, ka es dienas laikā kaut ko varētu nepaspēt, tagad es zinu, ka varu visas ikdienas lietas darīt mierīgi, ka uz vilcienu varu paspēt, izejot pēdējā minūtē, ka pārģērbt sarežģītu tērpu var vienas dziesmas laikā.
Tagad es daudz vairāk novērtēju mājas, mieru un tos, kas mani atbalsta. Tos īstos atbalstītājus un draugus. Un Tevi.
Tā kā es sen neesmu rakstījusi, sākot to darīt tagad, man rodas arvien jaunas idejas, arvien jauns sakāmais. Gribas ceļot, aizbraukt uz Ņujorku, Parīzi, Atēnām, Mehiko. Patiesībā šobrīd es jūtos kā daudz, daudz, daudz strādājusi. Tā jau arī ir. Un atgriešanās parastās dzīves ritmā dod baigi mieru un liek saprast un vēlreiz un vēlreiz novērtēt to, kas man ir. Dzīvi kā tādu.
Pēc tādām lietām kaut kādā ziņā gribas sevi attīrīt. Nezinu, vai ejot uz baznīcu, varbūt arī tā. Varbūt pievēršoties meditācijai, jogai. Varbūt vienkārši ilgi runājoties vai klausoties Ziemassvētku dziesmas. Un skatoties, kā ārā snieg tad, kad snigs.