Es tik ilgi šeit neesmu rakstījusi, ka tas paliek biedējoši. Bet jā, nebija jau īsti kad. Un ja bija, nogurums bija pārāks par iedvesmu. Viss lielais "skrējiens" ir beidzies un pienācis laiks uzelpot. Apstāties, paskatīties apkārt, papriecāties par pasauli. Laiks no septembra līdz pat novembra beigām man pagāja nedēļas ātrumā, deva milzīgu nogurumu, bet arī neatsveramu pieredzi, kuru priecājos, ka esmu guvusi. Jā, mūs tas kaut kādā ziņā pačakarēja, tur man tev jāpiekrīt par visiem 100, bet es drīzāk to gribu uztvert kā labu pārbaudījumu attiecībām. Galu galā - ja jau mēs esam spējīgi izturēt kaut ko TĀDU (!), un tu zini, ka TAS patiešām rakstāms ar lielajiem burtiem. (:D) Ja jau esam spējīgi, tad mēs varam iet kopā cauri ugunij. Un man šķiet, ka attiecībām vajag pārbaudījumus, jo tikai tā var saprast, vai kopā iespējams iet tālāk. Es vienmēr esmu zinājusi, ka ar Tevi var, bet tagad to zinu vēl labāk. (:
Pagaidām ir tāds patīkams miers. Ja vēl uzsnigtu sniegs, būtu pavisam, pavisam labi. Galu galā jau pēc neilga laika ir Ziemassvētki.
Vēl viena lieta, ko es esmu sapratusi šo mēnešu laikā ir laika nozīme. Tas, cik ļoti liela nozīme ir katrai minūtei. Ja agrāk man šķita, ka es dienas laikā kaut ko varētu nepaspēt, tagad es zinu, ka varu visas ikdienas lietas darīt mierīgi, ka uz vilcienu varu paspēt, izejot pēdējā minūtē, ka pārģērbt sarežģītu tērpu var vienas dziesmas laikā.
Tagad es daudz vairāk novērtēju mājas, mieru un tos, kas mani atbalsta. Tos īstos atbalstītājus un draugus. Un Tevi.
Tā kā es sen neesmu rakstījusi, sākot to darīt tagad, man rodas arvien jaunas idejas, arvien jauns sakāmais. Gribas ceļot, aizbraukt uz Ņujorku, Parīzi, Atēnām, Mehiko. Patiesībā šobrīd es jūtos kā daudz, daudz, daudz strādājusi. Tā jau arī ir. Un atgriešanās parastās dzīves ritmā dod baigi mieru un liek saprast un vēlreiz un vēlreiz novērtēt to, kas man ir. Dzīvi kā tādu.
Pēc tādām lietām kaut kādā ziņā gribas sevi attīrīt. Nezinu, vai ejot uz baznīcu, varbūt arī tā. Varbūt pievēršoties meditācijai, jogai. Varbūt vienkārši ilgi runājoties vai klausoties Ziemassvētku dziesmas. Un skatoties, kā ārā snieg tad, kad snigs.
Pagaidām ir tāds patīkams miers. Ja vēl uzsnigtu sniegs, būtu pavisam, pavisam labi. Galu galā jau pēc neilga laika ir Ziemassvētki.
Vēl viena lieta, ko es esmu sapratusi šo mēnešu laikā ir laika nozīme. Tas, cik ļoti liela nozīme ir katrai minūtei. Ja agrāk man šķita, ka es dienas laikā kaut ko varētu nepaspēt, tagad es zinu, ka varu visas ikdienas lietas darīt mierīgi, ka uz vilcienu varu paspēt, izejot pēdējā minūtē, ka pārģērbt sarežģītu tērpu var vienas dziesmas laikā.
Tagad es daudz vairāk novērtēju mājas, mieru un tos, kas mani atbalsta. Tos īstos atbalstītājus un draugus. Un Tevi.
Tā kā es sen neesmu rakstījusi, sākot to darīt tagad, man rodas arvien jaunas idejas, arvien jauns sakāmais. Gribas ceļot, aizbraukt uz Ņujorku, Parīzi, Atēnām, Mehiko. Patiesībā šobrīd es jūtos kā daudz, daudz, daudz strādājusi. Tā jau arī ir. Un atgriešanās parastās dzīves ritmā dod baigi mieru un liek saprast un vēlreiz un vēlreiz novērtēt to, kas man ir. Dzīvi kā tādu.
Pēc tādām lietām kaut kādā ziņā gribas sevi attīrīt. Nezinu, vai ejot uz baznīcu, varbūt arī tā. Varbūt pievēršoties meditācijai, jogai. Varbūt vienkārši ilgi runājoties vai klausoties Ziemassvētku dziesmas. Un skatoties, kā ārā snieg tad, kad snigs.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}