kosmonauta ģenealoģija

12:47am: Nemiers
Lietus un vēsums = apātija atkāpjas, atgriežas nemiers.

4:21pm: Sen nebija bijis tā - visu nakti trokšņoja un skraidīja galvā domas.

8:43am: Ārprātīgi aktīvi sagaidīts Jaunais Gads. It kā strādājot - sasodītais eiro taču - bet pie reizes lieliski atpūšoties patīkamā kompānijā.

9:09pm: Esmu pilnīgi pārņemta ar šo - http://www.youtube.com/watch?v=Zo6-_2mtQXg Mich Gerber - Zumurud

pavisam nejauši atklāju.

Paralēli meklēju biļetes uz Kairu. Jo uz turieni taču tagad neviens nebrauc.

11:20pm: Feed your head!
http://www.youtube.com/watch?v=ejKUJu9xct4

8:39pm: Kosmosā
Biju lidojumā. Ilgi. Ārpus saules sistēmas, tālāk par slaveno pavadoni, kurš teicās pirmais tur nokļuvis. Atkritiens un esmu pamodusies virs zemes!

11:06pm: Ilgas pēc mājām
Es nezināju, ka tas būs tā...

Tik ārpratīgi sagribējās iegremdēt rokas smiltīs...

Klausīties vējā tur tālu, augšā, priežu galotnēs...

Un kaijās aiz loga...

9:04pm: Pienācis ilgi gaidītais
nekas

1:57am: Septiņi gadi
Septiņi gari gadi, kuros tu neesi iemācījies runāt.
Un kuros esi iemācījies negribēt klausīties.
Es tevi negribu iemācīties.

12:30am: Apstādini pulksteni
Gribas apturēt pulksteni. Es jau nemaz nedzirdu kā tas tikšķ. Vienkārši viss cits ir apstājies un nekas cits tas nevar būt. Vispār jau man tas nemaz netraucē - man ir vienalga vai tas tikšķ, klusē, pie sevis kaut ko murmina vai skaļi kliedz. Es klusēju un ar to pietiek, lai klusētu pulkstenis. Es nedzirdu un ar to pietiek, lai nedzirdētu pulksteni. Es nerunāju un ar to pietiek, lai nerunātu pulkstenis. Kāpēc man to apstādināt? Laika taču man nav. Kāpēc to radīt, lai apstādinātu pulksteni?

1:12am: Kur paliek izsmeltais?
Es esmu tukša aka. No manis smelts un smelts, dienām, mēnešiem, gadiem. Visu dienu mani žāvējusi saules gaisma un pēdējo miklumu pievakarē uzlaizījušas sīkumainās skudras. Ir nakts un tagad viss ir klusu. Nav smēlēju, nav žāvētāju, nav laizītāju. Ir tikai sausums. Kas mani piepildīs? Vai piepildīs? Miegs? Sapnis? Cerības uz rītu? Ticība sev? Spīts? Kā tas nāk, ka allaž atrodas, ko no manis smelt?

10:54pm: Karstums
Karstums, kāds karstums.
Es jūtu kā mušu sakarsušās pēdiņas līp manās sviedru lāsēs.
Es varētu sakustēties, lai tās iztramdītu, bet tad kļūs vēl karstāk.
Mans ķermenis saskarsies ar smiltīm
Un berze varbūt pacels nulle komats nulle, nulle un kaut kas grādus augstāk manas miesas temperatūru...
Man ir bail atvērt acis - ja tajās iespīdēs saule,
Mana ķemeņa vidēja temperatūra paaugstināsies vēl
Par nulle komats nulle un kaut kas.
Es nesaprotu, kur es atrodos un, man škiet, nemaz negribu saprast,
Jo atklāsmes satraukums padarītu mani karstāku.
Asinis sāktu riņķot straujāk, un sirds pusktēt ātrāk
Un tas ātrāk dzītu karstumu caur maniem locekļiem.
Es guļu nekustīgi, es cenšos ne par ko nedomāt,
Lai kādas nevilšus uzjundītas sajūtas neuzviļņotu jaunu svelmi.
Kāds karstums, karstums...

1:05am: Tu man patīc, kad guli
Tu man patīc,
Kad guli.
Zvērs tevī aizmidzis,
Kā tikko vēl murrājis...
Par medījumu piemirsis -
Sapņos paēdis.
Tu nevari man iekost,
Kad guli.

12:50am: Manis nav mājās
Gribu palikt klusuma stundā,
Paslēpties savā sirdī,
Ietīties domās saldās un skābās,
Atmiņās - asaru sāļās.
Samelot visiem un citiem,
Ka manis šodien nav mājās...

10:21pm: La Traviata
Es skrienu cauri sasalušai pilsētai īsā, puķotā kleitiņā līdz durvīm, kurās šovakar gribas patverties. Tur stāv viņš. Viņš vaicā pēc maniem dokumentiem, un es mulsi kratu kabatas. Es rādu viņam kredītkartes, vizītkartes, viedkartes, atlaižu kartes, kodu kartes. Kam gan tās der? Es saku - man vairs nav 16... viņš purina galvu... es lūdzu, lai viņš skaita grumbas manā sejā... viņš purina galvu... pa visu ielu saucu nepiedienīgo skaitli, kas atbilst manis nodzīvotajiem gadiem... Blakus kāds iesvilpjas - cik, cik? Bet man ir vienalga...
Apsargs pielaižas. Es metos iekšā teju pa aizvērtām durvīm. Es tveru pēc zaļi rūgtā dzēriena, par kura cenu es neviļus sāku kaulēties, jo esmu aizmirsusi, ka Latvijā nekaulējas... nu lai jau, lai jau iet - man vienalga cik tas maksā...
Par vienu latu uzsaucu draudzenei krāniņdeju sarkanos šortos... jo dzīvei vienmēr vajag vairāk krāsu. Es vaicāju pēc šortiem ar zivtiņām. Tie šovakar dejo uz skatuves.
Kolēģis mani nepazīst un vēlāk taisnojas - man neesot augstpapēžu kurpju... Man ir basas kājas. Tāpat kā citiem. Un smiltis.
Mani pazīst pagātnes seja, kurai gribas pieglausties, jo to biju radusi redzēt tuvumā vismīļākajai sejai...
Vēl viena pagātnes seja un vēl viena...
Mēs runājam. Viņš skaita sekundes un saka, ka to nekad nav bijis vairāk par piecām. 8,9, 10 un 15... līdz nākamai reizei... varbūt būs vēl vairāk... reiz es viņam devu spēlēt savu tumšzilo basģitāru. Tā joprojām ir skaista un joprojām mana.
Es runāju ar nākamo. Viņam devu spēlēt balto basģitāru. Šovakar viņš spēlēja melnu. Esot uzticamāka par draugiem un draudzenēm... es veikli pārcilāju - ģitāra - sieviešu dzimte, bass - vīriešu... basene -sieviešu, viņš saka...
Es pamāju ar sirdi visām pagātnes sejām, jo zinu, nākamreiz tās mani vairs nepazīs...
Es metos ārā cauri pilsētai, ielās, gaismās, trepēs, bēniņos, sapņos...
La Traviata. Tā bija viņa, kas dziedāja - es gribu iet bojā baudu mutulī. Pēc nedēļas es kļūstu par blondīni.

2:10pm: Nav tik slikti
Satiku vienu no savām senākajām draudzenēm - no 1.klases. Rrunājam par dzīvi, cīņām un netaisnību... tad aizrunājamies par rakstīšanu. Viņa saka - nē, dzeju nerakstu - tik slikti vēl nav...

2:10am: Atgriezties
Es pagriežu globusu savās rokās un jūtu kā manu skatienu aizķer šaurā vieta, kur satiekas abas Amerikas. Cauri ķermenim no kāju pēdām līdz matu galiem izspurdz krāsainu atmiņu gūzma... kolibri, pērtiķi, kokospalmas, milzu gliemežvāki, koraļļi, džungļi, cilvēki krāsainās drēbēs, vulkānu elsojošās mutes... Un Tu... Es atkal jūtu ilgas pēc tās zemes un domāju vai man jebkad būs spēks atgriezties vietā, kur bija tik daudz, kur laime dziedāja savu Augsto dziesmu... Tur slaidu kokospalmu ēnā, baltās smiltīs, krāšņu gliemežnīcu un ziedu rotāts viz kaps, kur apglabāta mana zaudētā paradīze...

11:46pm: Tevis te nav
Sarkanas asinis,
Asfalts
Sakalst
Un kāpj, un kāpj, un kāpj
Slāpes
Līdz sirdij
Un sit, sit, sit
Straujāk
Saujā
Bet nav jau,
Tevis te nemaz
Nav.

11:07pm: Kāds jau to ir pateicis...
U2/Love is Blindness

Love is blindness
I dont want to see
Wont you wrap the night
Around me
Take my heart
Love is blindness

In a parked car
In a crowded street
You see your love
Made complete
Thread is ripping
The knot is slipping
Love is blindness

Love is clockworks
And cold steel
Fingers too numb to feel
Squeeze the handle
Blow out the candle
Love is blindness

Love is blindness
I dont want to see
Wont you wrap the night
Around me
Oh my love
Blindness

A little death
Without mourning
No call
And no warning
Baby...a dangerous idea
That almost makes sense

Love is drowning
In a deep well
All the secrets
And no one to tell
Take the money
Honey
Blindness

Love is blindness
I dont want to see
Wont you wrap the night
Around me
Oh my love
Blindness.

5:28pm: Prom
Liec seju
Tur lejā
Miklajā, vēsajā zemē

Ne jau raudāt
Ne smieties
Ne taisnoties -

Mosties.

Met asmeni
Nost
Akmeni izlaid no rokām

Piedod.

Klusē reiz
Es jau arī...

Čukstu tavu vārdu sakaltušās lapās.

11:43pm: Atšķiru kalendāru
Oktobris - revolūciju mēnesis

1:29am: Kā man tevi nest?
Putns naftā nogrimušiem spārniem.

Kā es jebkad sev piedošu, ka tevi palaidu vaļā?
Es redzēju kā tu kriti, kā no tavas kabatas dubļu peļķē izripoja visas tavas cerības...
Piedod - es nezināju vai spēšu tevi noturēt...
Tur, tavās acīs bija tik dziļš...
Es nezināju vai varēšu pārpeldēt...

Piedod, ka novērsu no tevis savas acis.
Tu nezināji, ka jautājums tavā plaukstā ir mana roka
un tas, kas iekrita dubļos tev līdzās - mans skatiens...
un tas, ko tu pameti guļam uz ielas, kad piecēlies -
Mana sirds.

Kā man tevi nest?

Eņģelis apklusušiem vēstījumiem
Pusnakts vājums bez elpas
Nogurušas acis
Svešums,
Zaudējums.

Aiz tevis - tukšums.

10:34pm: Punktam
Runājam ar punktiem -
Vārdu jau nemaz nav,
Aiz kuriem punktu būtu jāliek.
Bet vai tad kāds teica, ka varam cits citu, vēl mazāk sevi, pateikt vai uzrakstīt?

Nu liec jel savu punktu manā plaukstā,
Vai, ja vēlies - svied sejā.
Varbūt pārtrūkušā stīgā nēsāšu to sev ap kaklu,
Varbūt ieskaitīšu to tavā vai savā labā,
Varbūt nākamajā raundā...

***

Es rotaļājos
Tavā vai savā pagalmā,
Krāju punktus un akmeņus,
Skūpstus, puķes un asmeņus,
Celšu no tiem
Pilis, dārzus un pilsētas,
Dzīvošu ar punktiem teikumiem bez komatiem neatvērtās debesīs nepiepilditām dzīlēm

Zīmēšu uz sienām tavas acis,
Varbūt reiz tevi atminēšu,
Pateikšu un uzrakstīšu,
Punktu tevī un sevī
Atradīšu.

3:06am: .
.