marts atnāca ar nelāga ziņām. Nē, marts nebija vainīgs, bet tas divdesmitastotais februāris. Viņš vienmēr tāds viltīgs licies, tā kā vārdā Karina. Nepatīk. Tas nav tikai tas milzu aukstums, kas ielien zem kaulu plēves un dīdās. Ko, dīdies, mērgli?!
es arī dīdījos, nevaru aizmigt. tas divdesmit astotais tumsā tuklām rokām plakšķina pa segas virsu un čukst:"Amī. tu jau guli? Nāc padomāt!". taustās. atvēzējos un spēru tam, kas uz segas bij uzlīdis. tikai dzirdēju blīkšķi uz grīdas, vairāk neko. tādā klusumā arī iemigu. miegā galva sāp, acis arī. kad aiz vienas acs spiež, tad zini, drīz migrēnas lēkme. mhm, jā, arī redzes sprakšķis tikko nozibsnīja, jā, jā, tūliņ jau būs klāt. Bet, kad aiz abām acīm sāp, vai divas migrēnas nāks? un kas vispār atnāks? ibu - pro šmo ratio - puse no četrsimts. jaunai dienai.
"oo, sera, sera! The future's not yours to see..." dzied mana deviņdesmitdivgadīgā gaiļa sieva. vakardiena pagājusi, rītdiena nav apsolīta.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |