painted on my heart
Varbūt es cerēju, ka viņu aizmirsīšu pa šīm divām nedēļām?
Manī mīt kāda neizsāpēta sāpe, es tikai to nespēju atrast. Kaut kas dur, ļoti, ļoti. Tā, ka jāraud agros rītos, pat nezinot no kā. Smeldz.
Ja vien es zinātu.
Es parunātu ar viņu, izrunātos. Bet es negribu ļaut viņam redzēt manas asaras, es negribu viņam ļaut sevi mierināt. Un varbūt viņš nemaz ar' tā nemierinātu, bet sapurinātu. Bet es negribu tās asaras.
Es zinu, ka drīkstu un varu. Un tā.
Kāpēc es nevaru, ja viņš varēja man sevi atklāt un raudāt man klāt esot?
Un sievietes vēl esot tās vājās emocionālās.
Es nezinu, nezinu.
I still can't let go...
1) stereotips, ka viņiem jābūt tiem stiprajiem,
2) ir tik labi, ka esat dažādi, jo kopā spējat mierīgāk apstrādāt situācijas.
Uz sarunu?
un tava žakete vēl joprojām gaida tevi mana kaķīša bagāžniekā, bet jostiņa manā istabā maisiņā. (:
(Kad tiekamies? Kā būtu tēju, pastaigu, jūru kādu vakaru no trešdienas līdz svētdienai? Būšu Skype, gaidīšu uz sarunu. Vēl arī trīs jautājumi par Ebay, gribas saprat, vai man maz vajag to, ko šķiet, ka vajag)
Mrr, :*