Rudens ir atnācis. Mazliet aiz loga un ļoti sajūtās. Katru gadu ir tas viens moments, kad izmainās gaismas krāsa, it kā kāds būtu uzlicis visam oranžīgu filtru. Gaiss paliek kraukšķīgs, sarkanvīns un cigaretes sāk garšot pavisam citādi labi un kājas meklē čaukstošas lapas. Un uznāk tāda savāda nostaļģija, tādas mazliet skumjas, un pēkšņi tik ļoti gribās parunāt ar cilvēkiem, ar kuriem runāts nav gadiem ilgi, varbūt pat kopš sākumskolas. Un katru gadu atsaucot atmiņas par šo cilvēku teikto vai piedzīvoto bilde par notikušo liekas vēl mazliet skaidrāka, un tik ļoti gribās pajautāt - vai Tav viss ir labi? Vai izdevās tikt ārā, sadziedēties, vai esi laimīgs/a? Bet es pat neatceros viņu vārdus.

Tajā pat laikā dokmarteniem vēl pārāk silts.